Tāpēc jābrīnās, ka Bībeles sastādītāji nostāstu par Simsonu iekļāvuši kanoniskajās grāmatās, līdz ar to zināmā mērā izvirzot viņu par atdarināšanas cienīgu paraugu. Un ne tikai iekļāvuši, bet ar drastisku naturālismu attēlojuši tādas lietas, kuras it kā neiederētos par svētām uzskatītajās grāmatās. Turklāt šajā nostāstā viņi ar acīm redzamu iecietību runā par izraēlieša mīlas dēkām ar svešas izcelsmes sievietēm un tāpat ar neslēptu gandarījumu izklāsta Simsona reizēm .visai varmācīgu rīcību.
Kāpēc gan tautas nostāstu neaptēstais varonis Bībelē ievests vadoņu, ķēniņu un praviešu cildenajā sabiedrībā? Manuprāt, atbilde šeit vienkārša. Laikmetā, kad sākās izraēliešu izšķīrēja cīņa pret filistiešiem, Simsons bija kļuvis par sava veida tautas varonības simbolu un tik dziļi iesakņojies tautas tradīcijās, ka viņu nebija iespējams noklusēt.
Cīņā ar filistiešiem izšķīrās jautājums par nacionālo pastāvēšanu, kā arī par izraēliešu reliģijas saglabāšanu. Tāpēc viss, ko darījis Simsons, jahvistu acīs ieguva reliģiska akta svaru un nozīmi.
Mēs jau teicām, ka Simsons ir leģendārs tēls, taču nostāsts par viņu ieausts patiesu vēsturisku notikumu metos. Bruņota cīņa pret filistiešiem gandrīz divus gadsimtus ilgi iezīmēja izraēliešu vēstures ceļus, un tā beidzās ar ķēniņa Dāvida galīgo uzvaru.
Vēl nesen mēs maz ko zinājām par filistiešiem. Bet tagad, pateicoties lielajiem arheoloģiskajiem atklājumiem, kā arī ēģiptiešu hieroglifu un mezopotāmiešu ķīļrakstu atšifrēšanai, esam ieguvuši samērā pilnīgu informāciju par to, kas viņi īsti bijuši un no kurienes nākuši.
Ja gribam tuvāk iepazīties ar filistiešiem un izprast apstākļus, kādos tie ieradās Kānaānā, mums tuvāk jāaplūko laikmets, kurā viņi dzīvoja un darbojās. 5ajā ziņā mums palīdzēs arheoloģiskie izrakumi Peloponēsas Mikēnās, Krētas salā, Trojā, Anatolijā, Sīrijā, Palestīnā un Ēģiptē. 5ie izrakumi snieguši milzum daudz ziņu par laikmetiem, kuri pirms tam mums bija lielais nezināmais.
Otrā gadu tūkstotī pirms m. ē. Krētā dzīvoja tauta, kura bija radījusi izsmalcinātu kultūru un Egejas jūrā nodibinājusi ļoti spēcīgu tirdzniecības valsti. Tajā pašā laikā Peloponēsā mita ciltis, kuru izcelsme un valoda mums nav zināma. Tās iekaroja ahajieši — bronzas bruņās iekaltu kareivīgo grieķu ciltis. To valdnieki uzcēla megalītu cietokšņus Mikēnās, Ti- rintā un citos Argolīdas novados. Tukidīds stāsta, ka aha- jiešu ciltis nodarbojušās ar jūras laupīšanu un uzbūvējušas varenu floti, kura krētiešiem kļuvusi par draudīgu konkurentu.
Sākot ar 15. gadsimtu pirms m. ē., ahajieši Atreidu vadībā (pie šīs dinastijas piederēja arī Agamemnons) pakāpeniski izspieda krētiešus no viņu koloniālajiem īpašumiem Egejas juras salās un Mazāzijas piekrastē. 1400. gadā pirms m. ē. viņi iekaro Krētu un iznīcina ziedošo mīnojas kultūru, kura nosmikta leģendārā ķēniņa Mīnoja vārdā. Aptuveni 1180. gada pirms m. ē. pēc desmit gadu ilga aplenkuma viņi sagrauj arī Trojas pilsētu.
Tomēr ahajiešiem nebija lemts ilgi priecāties par savām uzvarām. No Eiropas dziļumiem uzradās citas grieķu barbaru ciltis, ko dēvēja kopīgā vārdā par doriešiem. Tās iekaroja Peloponēsu, Krētu, Egejas jūras salas un Mazāzijas piekrasti.
Viņu spiediens Egejas jūras baseinā izraisīja vienu no tām etniskajām revolūcijām, kuras radījušas lielās tautu staigāšanas. Balkānu, lllīrijas un Egejas jūras salu iedzīvotāji, kurus iebrucēji izspieda no viņu zemēm, vilnis pēc viļņa devās tālāk uz dienvidiem jaunu apmešanās vietu meklējumos. Viņi devās caUri Mazāzijai, Sīrijai un Kānaānai, nokļūdami līdz Nīlas deltai. Bet šeit faraons Merneptahs tos sakauj un piespiež atkāpties.
Jaunais šo tautu uzbrukums Ēģiptei 1191. gadā pirms m. ē. bija daudz draudīgāks. Neskaitāmas karotāju ordas kopā ar savām ģimenēm un iedzīvi virzījās gar Sīrijas un Kānaānas piekrasti, bet no jūras puses tās nosedza liela buru kuģu flote. Zem to triecieniem sabrūk varenā hetu valsts, un tās galvaspilsēta Hatušaša Halisas upes krastā pārvēršas drupu kaudzē. Pēc tam iebrucējiem par laupījumu krīt Kilikija ar saviem neskaitāmajiem zirgu bariem, kuri bija tās lepnums. Feniķiešu pilsētas Bibla, Sidona un Tīra padodas labprātīgi, tādā kārtā paglābdamās no izpostīšanas. Gar jūras piekrasti izgājuši cauri Kānaānai, iebrucēji ielaužas Ēģiptē un izposta tās ziemeļu novadus. Faraonam Ramzesam 111(1198.—1167. g. pirms m. ē.) vajadzēja sasprindzināt visus spēkus, lai iebrucējus apturētu. Beidzot viņš tos sakāva kā uz sauszemes, tā arī jūras kaujā, iznīcinot viņu floti pie Pelūzijas. Vislielākās briesmas, kādas vien Ēģiptei bija draudējušas visā tās vēsturē, tika novērstas, bet Ramzesam vairs nebija spēka, lai iebrucējus izdzītu arī no Kānaānas un Sīrijas. Tāpēc viens no sakāves paglābies iebrucēju atzars netraucēti varēja apmesties Dienvidkānaānas piejūras auglīgajā zemienē, lai nodzīvotu tur gadsimtiem ilgi.
Pateicoties laimīgai nejaušībai, saglabājies kāds ēģiptiešu dokuments, kurš satur ārkārtīgi vērtīgu informāciju par šīm noslēpumainajām klejotāju tautām. Netālu no Tēbām Medi- net-Habū tika atraktas dieva Amona tempļa drupas. Tā sienas no augšas līdz apakšai pārklātas ar uzrakstiem un gleznojumiem, kuros visai izteiksmīgā veidā attēlota faraona dramatiskā cīņa ar iebrucējiem. Kamēr uz sauszemes ēģiptiešu kājnieki savijušies tuvcīņas murskulī ar svešajiem karotājiem, faraona kuģi uz jūras gūst izšķīrēju uzvaru pār ienaidnieka floti. Redzams, kā no degošajiem un grimstošajiem buru kuģiem ūdenī lec pārbijušies jūrnieki.