Atiesim pāris gadsimtu tālāk pagātnē, lai palūkotos, kādā veidā filistieši bija apguvuši dzelzi. Kaut kur Armēnijas kalnos dzīvoja kizvadaniešu cilts, kura 14. gadsimtā pirms m. ē. bija iemācījusies kausēt dzelzi. Šī cilts nebija izgudrojusi nekā jauna, bet tikai vienkārši atklājusi paņēmienu, kā lēti un lielos daudzumos ražot dzelzi. Ēģiptē un Mezopotāmijā dzelzs bija pazīstama jau trešajā gadu tūkstotī pirms m. ē., taču tās bija tik maz, ka šo metālu vērtēja augstāk par zeltu.
Kizvadaniešus iekaroja heti un no tiem, protams, uzzināja dzelzs kausēšanas noslēpumu, ko vēlāk sargāja kā acuraugu. Kad viens no faraoniem palūdza viņam draudzīgu hetu ķēniņu atklāt šo noslēpumu, viņš par atbildi bez jebkādiem komentāriem saņēma tikai dzelzs dunci.
12. gadsimtā pirms m. ē. «jūras tautas» sagrāva hetu valsti un kopā ar milzīgo kara laupījumu ieguva arī tik rūpīgi sargāto dzelzs kausēšanas noslēpumu.
Līdz ar to par šā dārguma īpašniekiem kļuva filistieši. Samuēla 1. grāmatas 13. nodaļas 19.—22. pantā lasām: «Tolaik neviena kalēja nevarēja atrast pa visu Izraēla zemi, jo filistieši bija teikuši: Lai tikai ebreji sev neizgatavo zobenu vai šķēpu. Tādēļ ikvienam izraēlietim bija jānoiet lejā pie filistiešiem, lai asinātu sava arkla lemesi, ir kapli, ir cirvi, ir sirpi, arī zobus izkaptīm, kapļiem un cirvjiem, zarus trijžuburu dakšām, vai lai sametinātu vēršu dzenamos. Tā nu notika, ka kaujas dienā tieši to karotāju rokās, kuri atradās pie Saula un Jonatāna, nebija neviena zobena un neviena šķēpa; vienīgi Saulam un viņa dēlam Jonatānam bija ieroči.»
Kā no šiem vārdiem redzams, filistieši turēja izraēliešus savā atkarībā, drakoniskiem līdzekļiem sargādami monopolu u/ dzelzi. Tas bija militārs un ekonomisks monopols, jo vienīgi viņi Kānaānā prata izgatavot lauksaimniecībai nepieciešamos rīkus, kā ari ieročus karam. Tiesa, izraēlieši gan drīk- slcjo iegādāties rīkus, bet, ja tos vajadzēja uzasināt vai salabot, tad bija jāgriežas pie filistiešiem, kuri par saviem pakalpojumiem turklāt pieprasīja augstu samaksu.
Arheoloģija apbrīnojamā kārtā visā pilnībā apstiprina Bībelē atrodamās ziņas. Senajās filistiešu valstiņās izrakts milzīgs daudzums dažādu dzelzs izstrādājumu, bet citos Kānaānas novados tie sastopami reti. Sī aina pilnīgi izmainās, kad atrod tos kultūras slāņus, kuri attiecas uz laikmetu, kad Dāvids jau bija gāzis filistiešu virskundzību. Kopš šī laika dzelzs izstrādājumi lielā skaitā atrodami vienmērīgi visā Kānaānas teritorijā.
Izraēliešu uzvara, kas salauza filistiešu monopolu un līdz ar to Kānaānas semītu tautas ieveda dzelzs laikmetā, reizē nozīmēja arī ekonomisku apvērsumu.
Pēc divus gadsimtus ilgām cīņām filistieši tika pieveikti, un, lai gan viņiem turpmāk bija tikai otršķirīga politiska loma, no vēstures kartes tie tomēr pilnīgi nepazuda. No viņiem taču cēlies Palestīnas nosaukums, kas vēlāk tika pieņemts romiešu oficiālajā nomenklatūrā. Tādā kārtā filistieši negaidot izrādījās uzvarētāji: viņu vārds tika iemūžināts zemes nosaukumā, lai gan pašiem, neraugoties uz ilgiem pūliņiem, neizdevās pakftut sev šo zemi.
IZRAĒLA ZELTA LAIKMETS
VIRSPRIESTERIS ĒLIS UN SAMUĒLA PIEDZIMŠANA.
Efraima kalnu piekaje atradas Ramatai- mas pilsētiņa. Tur dzīvoja Ievīts Elkans ar savām divām sievām — Annu un Penīnu. Penlnai bija dēli, un viņa mūždien izsmēja Annu, kurai bērnu nebija.
Katru gadu, kad visa ģimene devās uz Silo pilsētu, lai upurētu pie svētās telts, kur atradās derības šķirsts, izmisusī sieviete dedzīgi lūdzās Jahvi, lai tas viņu apveltītu ar dēlu, solīdamās to atdot svētnīcas kalpībā par nazī- rieti.
Virspriestera un soģa amatus tolaik izpildīja Elis, kurš gan bija nevainojams un dievbijīgs vīrs, taču jau stipri vecs un vārgs.
Kādu reizi, sēdēdams uz ķebļa pie svētnīcas un sildīdamies saulgozī, viņš ieraudzīja kvēlās lūgsnās iegrimušo Annu. Izmisusī Elkana laulātā draudzene savā sirdī dedzīgi lūdzās, bez skaņas kustinādama lūpas. Sirmgalvis par to bija gauži izbrīnījies, jo svētceļnieki parasti pilnā balsī izbrēca savas likstas un vajadzības. Tāpēc priesteris nosprieda, ka sievišķis būs atnācis uz svētnīcu iedzēris, un norāja viņu, sacīdams:
«Cik ilgi tu būsi sava dzēruma varā? Lai no tevis atstājas dzēruma skurbums!»
Bet Anna viņam visā pazemībā atbildēja: «Ak nē, mans knngs, es esmu nelaimīga sieva! Es neesmu ne vīnu, nedz reibināmu dzērienu baudījusi, bet es ESMU dvēseli izkratījusi tā kunga priekšā.»
1 li aizkustināja sievietes skumjais liktenis, un viņš to atlaida, sacīdams:
«Ej ar mieru, lai Izraēla dievs piepilda tavu lūgšanu, ko tu esi no viņa lūgusi.»
Pēc kāda laika Anna kļuva grūta un dzemdēja dēlu, kuru nosauca par Samuēlu. Līdzko Samuēls bija paaudzies, māte, atcerēdamās doto solījumu, aizveda dēlu uz Silo pilsētu, lai viņš tur līdz mūža galam kalpotu Jahvem. Nodevusi virspriesterim kā dāvanu trīs telēnus, trīs mērus miltu un trauku ar vīnu, viņa pielūdza dievu un līksmes pilna atgriezās Ramataimā.
Samuēls kopš šā laika veica svētnīcā dažādus palīg- darbus, tādā veidā sagatavodamies priestera amatam. Viņš aizvien staigāja ģērbies baltās linu drēbēs, jo māte bieži ieradās Silo pilsētā, lai dēlu apmazgātu vai piegādātu viņam jaunas drānas.
Godājamajam Elim nebija lemtas mierīgas vecuma 'dienas, jo viņa dēli priesteri Hofnus un Pinehass bija nelietīgi jaunieši, kas sagādāja tēvam daudz sirdsēstu. Viņi izspieda no svētceļniekiem naudu un — kas bija pats ļaunākais — gulēja ar sievām, kuras sargāja svētnīcas ieeju. Kad ziedojumu nesēji vārīja gaļu, viņi bija klāt ar saviem trejzaru žebērkļiem un no podiem izzvejoja labākos kumosus.