Ēļa dēlu alkatība, patvaļa un izlaidība izraisīja Izraēlā vispārēju sašutumu. Elis viņus jo bargi rāja un skubināja atgriezties uz pareizā ceļa, bet dēli viņā neklausījās un turpināja darīt ļaunu. Gadu nastas nospiestais, vārgais un gandrīz vai aklais virspriesteris bija līdz nāvei noraizējies, taču viņam vairs nebija ne spēka, ne gribas pretoties dēliem, tāpēc radās iespaids, ka viņš tiem paļauj pilnu vaļu.
Samuēls uzauga šādā izlaidības un noziedzīgas nevarības vidē, taču viņa izturēšanās bija nevainojama, un viņš uzticīgi kalpoja Jahvem. Ar laiku, kad Samuēls jau bija kļuvis par jaunu priesteri, svētceļotāji izdaudzināja viņa taisnīgumu pa visu Izraēla zemi. Pat Ēlis, kurš nemitējās mīlēt savus nekrietnos dēlus, visas cerības lika uz Sa- muēlu un dvēseles dziļumos uzskatīja viņu par savu pēcteci.
Samuēls bija tik dedzīgs dieva kalps, ka pat naktis pavadīja svētnīcā. Reiz viņš tur izdzirdēja kādu balsi saucam viņu vārdā. Aizvien gatavs pakalpot, viņš tūdaļ aizsteidzās pie Eļa, domādams, ka tas viņu saucis. Bet izrādījās, ka virspriesteris guļ dziļā miegā un pamodināts nezināja nenieka sacīt. Tas pats notika nākamajā naktī. Tikai pēc trešās reizes sirmgalvis saprata, ka tā bijusi Jahves balss. Un viņš pamācīja Samuēlu, kā izturēties, atkal dzirdot saucam savu vārdu.
Samuēls uzklausīja sava skolotāja padomu. Kad Jahve sāka ar viņu runāt, Samuēls nokrita ar seju uz zemes un jautāja, ko tas kungs no viņa vēlas. Un tad viņš izdzirdēja kaut ko tādu, kas viņu dziļi satricināja.
Nākamā rītā Elis lika Samuēlam izstāstīt nakts sarunu. No sākuma Samuēls deva izvairīgas atbildes, bet, nespēdams vairs nekādi izlocīties, apmulsis atzinās, ka Jahve, kuru aizkaitinājusi Eļa bezgodīgo dēlu izlaidība, nolēmis izdeldēt visu viņa dzimtu.
Sirmgalvis zem smagā- trieciena nolieca galvu, taču pazemīgā padevībā atbildēja:
«Viņš ir tas kungs, lai viņš dara, ko viņš pats redz labu
esam.»
Vēsts, ka Samuēls sarunājas ar dievu, aši izplatījās visā Kānaānas zemē. Izraēla ciltis tagad redzēja viņā dieva svaidīto pravieti un zintnieku. Un Samuēla dievbijība tām bija vienīgais morālais atbalsts grūtajā bridi, kad virspriesteris un viņa dēli bija galīgi zaudējuši tautas uzticību.
ĒĻA DINASTIJAS GALS.
Filistieši jau bija paverdzinājuši Jūdas zemi un tagad uzsāka karu pret Ēfraima cilti. Kaujā pie Afekas viņi uzvarēja, nonāvēdami četrus tūkstošus ēfraimītu.
Tad Ēfraima cilts vadoņi atcerējās, ka Mozus un Jožua allaž gājuši kaujā, līdzi ņemot derības šķirstu, kurā mājoja Jahve. Sakāvi pie Afekas viņi izskaidroja ar to, ka nebija paņēmuši līdzi šķirstu, un nekavējoties nosūtīja uz Silo Ievītus ar priesteriem Hofnu un Pinehasu priekšgalā, lai to atgādātu šurp. Tiklīdz apmetnē parādījās zeltā margojošais derības šķirsts ar spārnainiem ķerubiem uz ta, atskanēja karavīru sajūsmas saucieni un viņus pārņēma jauns cīņas spars.
Atkal iedegās kauja. Taču izraēliešu cerības nepiepildījās, un šoreiz viņi jau cieta galīgu sakāvi. Kaujas laukā palika trīsdesmit tūkstoši kritušu, bet pārējie, vēl pie dzīvības palikušie, metās bēgt. Visbriesmīgākā katastrofa tomēr bija tā, ka derības šķirsts, Jahves svētais mājoklis, krita ienīsto, neapgraizīto filistiešu rokās. Kopš Ēģiptes laikiem Jēkaba ciltis nekad vēl nebija pieredzējušas tādu pazemojumu un negodu.
Elim tolaik bija jau deviņdesmit astoņi gadi. Sakucis un gandrīz pilnīgi akls, viņš sēdēja ceļmalā uz ķeblīša, gaidīdams kaujas iznākumu. Sirds viņam drebēja par derības šķirstu, un, lai gan vecais vīrs nešaubīgi ticēja tā brīnumdarītājam spēkam, dvēselē viņš sev pārmeta, ka paklausījis dēlu pierunām un atļāvis to iznest no svētnīcas.
Bet tad, aizelsies un putekļiem klāts, atskrēja kāds karavīrs, kuram bija palaimējies kaujā izglābties. Izdzirdējis vēsti par sakāvi, abu savu dēlu nāvi un derības šķirsta zaudējumu, Elis nesamaņā nokrita no sēdekļa un lauza sev sprandu.
DERĪBAS ŠĶIRSTA BRĪNUMAINAIS LIKTENIS.
Pec sakaves pie Afekas visa Izraēla valdīja gaužas bēdas. Filistieši iebruka Efraima cilts novadā un nopostīja Silo pilsētu, Izraēla cilšu reliģisko un pasaulīgo galvaspilsētu. Bojā gāja arī Mozus svētā saiešanas telts, vienīgā likumīgā Jahves svētnīca. Izraēliešiem sākās ilgs verdzības un apspiestības periods, kad tauta vairs nepazina prieka un krita galīgā izmisumā.
Taču šajās vistumšākajās posta dienās pēc kāda laika iemirdzējās pirmais cerību stariņš. No filistiešu zemes, izplatoties no mutes mutē, no ciemata uz ciematu un pilsētas uz pilsētu, šurpu plūda dīvainas un satraucošas vēstis.
Ļaudis stāstīja, ka filistieši aizveduši derības šķirstu uz Ašdodu un novietojuši to sava visaugstākā dieva Da- gona templī. No rīta, kad viņi iegājuši svētnīcā, tie ar pārsteigumu ieraudzījuši, ka Dagona tēls novēlies uz grīdas pie derības šķirsta. Filistieši to atkal uzstādījuši uz postamenta. Taču nākamajā dienā Dagons atkal atrasts guļam zemē, turklāt tam bijušas atlauztas rokas un galva. Tajā pašā laikā zemi izpostījuši milzīgi peļu bari, aprīdami ražu un izplatīdami negantu sērgu.
Ašdodas iedzīvotāji sasaukuši filistiešu augstmaņu apspriedi un paziņojuši, ka par katru cenu grib tikt vaļā no bīstamās trofejas. Tāpēc derības šķirsts pārvests uz Gatas pilsētu. Bet arī tur tūlīt sākusies briesmīga sērga, kurā apmiruši daudzi cilvēki. Kad bīstamais kara laupījums beidzot tika nogādāts uz Ekronas pilsētu, tās iedzīvotāji nikni protestējuši, sacīdami: