«Vai jūs esat atnesuši Izraēla dieva šķirstu pie mums, lai mūs un mūsu tautu nomaitātu?»
Tad tikusi sasaukta jauna dižciltīgo apspriede. Tagad vairs neviena filistiešu pilsēta, nedz arī ciemats nav gribējuši pieņemt ar zeltu apsisto šķirstu, lai gan tā vērtība bijusi milzīgi liela. Ļaudis aiz bailēm drebējuši tā maģiskā spēka priekšā, kuru filistiešu pilsētas jau gana bija izbaudījušas.
Beidzot filistiešu zintnieki devuši padomu šķirstu atdot atpakaļ izraēliešiem. Tad to iekrāvuši pajūgā, kurā iejūgtas nesen atnesušās govis. Tajā ielikta arī lādīte ar izpirkšanas upuriem no piecām galvenajām filistiešu pilsētām.
Govis palaistas savā vaļā bez braucēja. Bet tavu brīnumu! Tās nav vis lauzušās atpakaļ laidarā pie saviem
teļiem, bet pretēji mātes instinktam, žēli maudamas, devušās uz Izraēla robežas pusi.
Pēc septiņiem gūsta mēnešiem derības šķirsts atgriezās pie savas tautas. Bet-Semešā izraēlieši pašlaik pļāva kviešus, kad, sev par priecīgu pārsteigumu, ieraudzīja aizjūgu ar svēto šķirstu. Viņi tūdaļ izcēla to no vezuma un nolika tīrumā uz liela akmens. Bet pēc tam sacirta aizjūgu gabalos un upurēja govis, sadedzinot tās uz altāra.
Taču viņi tūlīt ari noziegušies, pieļaudami svētuma no- zaimojumu. Un proti — ļaudamies grēcīgas ziņkāres kārdinājumam, viņi ielūkojušies šķirstā, lai redzētu, kas tur īsti atrodas. Tad Jahve sadusmojās un atņēma dzīvību vairāk nekā piecdesmit tūkstošiem Bet-Semešas iedzīvotājiem. Derības šķirstu aizveda uz Kirjat-Jearimu, kur to nodeva Aminadaba un viņa dēla Eleāzara gādībā. Tur šķirsts glabājās līdz tam laikam, kad Dāvids to svinīgi pārveda uz Jeruzalemi.
TAUTAS MODINĀTĀJS SAMUĒLS.
Sākās grūti nebrīves un apspiestības gadi. Silo pilsēta bija sagrauta, tāpēc Samuēls pārcēla savu galvaspilsētu uz Ramataimu. Viņa zvaigzne atmirdzēja aizvien spožāk. Samuēls redzēja parādības, pareģoja nākotni un uzsāka cīņu pret kānaāniešu dieviem. Viņš nodibināja praviešu skolu, kur ar mūziku, dejām un bungu rībinā- šanu noveda pats sevi un savus mācekļus reliģiskas aizgrābtības stāvoklī un tad sludināja drīzu Jahves uzvaru par Izraēla apspiedējiem. Pamazām visu zemi pārņēma fanātisks naids pret filistiešiem.
Samuēls nebija ne vadonis, ne karotājs, bet darbojās tikai kā tautas modinātājs un vieds pamācītājs. Viņš ne tikai ieņēma augsto virspriestera amatu, bet bija arī laicīgs soģis. Trīs reizes gadā Samuēls devās uz Bēteli, Gilgalu un Mispu, kur izskatīja tiesas lietas, un viņa spriedumus visas ciltis pieņēma bez jebkādiem iebildumiem. Izraēla tautai atkal bija savs vadītājs, un tā pamazām nostājās uz grūtā iekšējas atdzimšanas un politiskas vienotības ceļa.
Apritēja divdesmit gadi. Samuēls sasauca Mispā izraēliešu kopsapulci, lai panāktu tautas saliedētību atbrīvošanās karā. Satrauktie filistieši izsūtīja lielu karaspēku, lai nomāktu jau pirmās pretestības dzirkstis. Bet, kad jau vajadzēja sākties bruņotai sadursmei, pēkšņi uznāca bries
mīgs negaiss. Pērkona grāvieni un zibens uzliesmojumi izraisīja filistiešu rindās paniskas bailes. Izmantodami apmulsumu ienaidnieka karaspēkā, izraēlieši niknā sparā bruka tam virsū un satrieca pretinieku. Galīgi sakautie apspiedēji meklēja glābiņu bēgot un atkāpās uz savas zemes robežām. Mīts, ka viņi ir neuzvarami, bija tik spēcīgs, ka paši filistieši tam bija noticējuši. Tāpēc negaidītā sakāve viņus tā nomāca, ka uz ilgu laiku tiem zuda patika uzbrukt saviem kaimiņiem. Samuēls kopš šā laika varēja visus spēkus veltīt savas varas nostiprināšanai.
Ramataima kļuva par Ļzraēla reliģisko un pasaulīgo galvaspilsētu. Dižais pravietis un soģis uzcēla tur jaunu Jahves svētnīcu, un no turienes vadīja izraēliešu dzīvi.
Samuēlam bija tālu ejoši plāni. Viņš gribēja, lai nodibinātā iekārta pastāvētu uz visiem laikiem un kā reliģiskā, tā laicīgā vara mantošanas ceļā saglabātos viņa dzimtā. Sajā nolūkā viņš abus savus dēlus apmācīja pārvaldes mākslā, ieceldams tos par soģiem Bēršebā. Tolaik Samuēls jau bija krietni gados, un viņam bija nepieciešama dēlu palīdzība.
Bet, ak, dīvainā likteņa ironija! Visi viņa plāni sabruka lo pašu iemeslu dēļ, kuri savā laikā bija sarūgtinājuši Eļa mūža vakaru. Ari Samuela dēli izrādījās bezģoži. Būdami nekrietni un mantas kāri, viņi ļāvās uzpirkties un sprieda netaisnu tiesu. Galu galā nonāca pat tik tālu, ka soģa amats tika visnotaļ noniecināts.
Samuēls bija pārāk vecs un iecietīgs pret saviem 'dēliem, lai pretotos ļaunumam. Tāpēc viņa nodibinātā iekārta tautai kļuva aizvien netīkamāka, jo sevišķi tādā laikā, kad filistieši atkal sāka uzmākties un līdz ar to radās nepieciešamība ievēlēt stingru karavadoni, kurš vadītu tautu cīņā par brīvības aizstāvēšanu. Kaimiņu tautām jau bija savi ķēniņi, un arī izraēlieši nonāca, pie pārliecības, ka vienīgi monarhistiskā iekārta var viņus glābt. Taču Sa- muēla cieņa vēl bija tik liela, ka kandidāta izvēlē izraēlieši atstāja viņam brīvas rokas. Cilšu pārstāvji devās uz Ramataimu un sacīja viņam šādus vārdus:
«Redzi, tu esi kļuvis vecs, un tavi dēli nestaigā tavos ceļos; tādēļ iecel mums tagad ķēniņu, kas lai mūs tiesā, kā tas ir visām tautām.»