Vissvarīgākā tomēr bija trešā tikšanās. Tikko Sauls bija nonācis pie dzimtās Gibeas, viņš ieraudzīja no kalna lejup kāpjam praviešu grupu. Spēlējot kokles un stabules un rībinot bungas, dieva vīri lēkāja dejas solī, svaidīja rokas un, aizsmakušās balsīs dziedot, izbrēca kaut kādus nesaprotamus pravietojumus.
Sauls kā apburts nolūkojās viņu aizrautīgajās izdarībās un sajuta, ka pamazītēm ari viņā iemājo dieva gars. Vispārējās reliģiskās aizgrābtības aizrauts, pašam nemaz to nemanot, arī viņš sāka lēkāt, dziedāt un pareģot. No tuvējiem tīrumiem šurp saskrējušie ļaudis, pazīdami Sauļu kā vienkāršu un saprātīgu zemnieka dēlu, nespēja vien nobrīnīties.
«Kas ar Ķīša dēlu ir noticis?» viņi cits citam vaicāja. «Vai tad ari Sauls pieder pie praviešiem?»
Sis jautājums Saulam nedarīja godu, jo tolaik pravieši, kuru vidū bija daudz blēžu un krāpniēku, bariem vien va- zajās apkārt, uzplijās vietējiem iedzīvotājiem un katram, kam vien tas iepatikās, par vēdera tiesu vai kādu ubaga davanu pareģoja nākotni. Ļaudis izturējās pret viņiem ar māņticīgu bijību, bet dvēseles dziļumos nicināja šos blandoņus. Tāpat ļaužu pulkā, vīriem sarunājoties, nereti vien bija dzirdams nicīgais jautājums: «Un kas tad ir viņu, šo praviešu tēvs?»
Arī Sauls neiemantoja ļaužu labvēlību, un kopš šā laika radās kodīgais jautājums: «Vai tad arī Sauls pieder pie praviešiem?» Saula iesvaidīŠaha bija notikusi vislielākā slepenībā, un viņš pat saviem vistuvākajiem radiniekiem nebija ne vārda bildis par notikumu Ramataimā. Taču pienāca bridis, kad šī izvēle bija jāapstiprina Izraēla tau
tai. Samuēls šajā nolūkā sasauca tautas sapulci Mispā un, lai gan vēl arvien viņš bija sarūgtināts par savas dzimts nobīdīšanu malā, godprātīgi izvirzīja savu kandidātu apstiprināšanai. Atbilstoši viņa ieteikumam tad nu Sauls arī tika ievēlēts par ķēniņu..
Tomēr jaunais vadonis, lai gan slavens ar savu fizisko, spēku un drosmi, bija visai kautrīgs cilvēks. Ievēlēšana par ķēniņu viņu tjī samulsināja, ka Sauls paslēpās kaut kur starp ratiem un nastu nesējiem dzīvniekiem. No turienes viņu nācās vilktin vilkt laukā, bet, kad jaunais valdnieks, tik stalts augumā un galvas tiesu garāks par visiem citiem, parādījās tautai, izraēlieši neparastā sajūsmā iesaucās: «Lai dzīvo ķēniņš!»
Samuēls pēc tam uzrakstīja likumus, kuros bija noteikta ķēniņa vara, un atlaida tautu mājās. Bet Sauls devās uz Gibeu ar lielu karaspēku, kurš viņu bija atzinis par savu pavēlnieku.
Kā noskaidrojās, vēlēšanās daudzi izraēlieši bija balsojuši pret Sauļu un pat pēc tam nicīgi izteikušies par viņu un liegušies izrādīt ķēniņam pienācīgo godu. Bet Sauls labi pazina dzīvi. Būdams saprātīgs un savaldīgs cilvēks, viņš izlikās nedzirdam šos musinājumus un nevienam neatriebās.
SAULA PIRMĀ UZVARA.
Pagāja gadi. Saulam nepiederēja vara pilna apjoma, jo Gibea, tāpat kā daudzās citās Izraēla pilsētās, uzturējās filistiešu karaspēks. Tāpēc Sauls vēl aizvien staigāja tīrumā aiz vēršiem un nodibināja ari savu ģimeni. Viņam bija jau divi pieauguši dēli, no kuriem Jonatāns bija izaudzis par brašu jaunekli.
Austrumos no Jordānas Gilēādas kalnainajā apvidū atradās izraēliešu Jabešas pilsēta. Amoniešu ķēniņš Na- h,ašs bija to aplencis un gatavojās izšķīrējam triecienam. Aplenktie pilsētnieki mēģināja vienoties ar viņu miera ceļā. Bet pašlepnais valdnieks atbildēja, ka pieņems gan viņu padošanos, taču piedraudēja katram pilsētas iedzīvotājam izdurt labo aci un, kā viņš pats atzinās, tādu pašu likteni gatavoja arī visiem pārējiem izraēliešiem. Izlikdamies, ka viņi grib apspriesties par šiem noteikumiem, Jabešas iedzīvotāji panāca pamiera noslēgšanu uz septiņām dienām, bet šo laiku izmantoja, lai aizsūtītu pie Saula savus pārstāvjus un izlūgtos viņa palīdzību.
Izdzirdot vēsti par Gileādas brāļu pilsētas smago stāvokli, visā Izraēla zemē sākās raudas un vaimanas, bet Sauls, dusmās iededzies, atkal iekrita pravietīgā aizgrābtībā. Abus vēršus, ar kuriem viņš pašlaik ara zemi, Sauls sakapāja gabalos un izsūtīja pa visām ciltīm, piedraudēdams, ka tāds pats liktenis sagaida ikvienu, kurš atteiksies piedalīties svētajā karā. Izraēliešus pārņēma šausmas, un drīz vien Bezekā sapulcējās milzīga zemessargu armija. Sauls steidzās ar to pretim amoniešiem, Jabešas tuvumā ielauzās viņu apmetnē un asiņainā kaujā sakāva pretinieku.
Tā Sauls kļuva par tautas varoni, taču viņam izrādītā sajūsma gandrīz izraisīja brāļu karu. Saula piekritēji bija nodomājuši asiņaini izrēķināties ar saviem pretiniekiem, kuri Mispā visiem līdzekļiem bija pretojušies viņa ievēlēšanai par ķēniņu un arī tagad turpināja kūdīt pret viņu. Tomēr Sauls apvaldīja savus pārlieku kvēlos piekritējus, lai priecīgo uzvaras dienu neaptumšotu ar brāļu asins izliešanu.
Samuēls atkal Gilgalā sasauca izraēliešu tautas sapulci. Tur Sauļu vēlreiz apstiprināja ķēniņa amatā, bet uzvaru atzīmēja ar dedzināmiem upuriem un bagātīgām karavīru dzīrēm.
Samuēlam bija pienācis skumjais bridis atsacīties no pasaulīgā soģa amata. Jau kopš agras jaunības viņš bija valdījis pār savu tautu, šajā amatā kļuvis vecs un nosirmojis. Deli, uz kuriem viņš bija licis visas savas dzimtas cerības, bija viņu sāpīgi pievīluši. Tagad viņš stāvēja tautas sapulces priekšā un drebošā balsī runāja:
«Redzi, še es stāvu! Atbildiet par mani tā kunga un . viņa svaidītā priekšā: kura vērsi es esmu ņēmis un kura ēzeli piesavinājies? No kura es esmu izspiedis netaisnu peļņu, un kuram es esmu varas darbus darījis? Un no kura rokas es esmu ņēmis dāvanas, ka es savas acis tādēļ būtu piemiedzis? Tad es jums atlīdzināšu; lieciniet pret mani, tad es jums atdošu!»