Bet aizkustinātā tauta atbildēja:
«Tu neesi no mums netaisnu peļņu izspiedis, tu arī neesi centies mums izdabāt, un tu ari neesi ne no viena cilvēka rokas neko pieņēmis.»
Nododams Saulam varu, Samuēls taču nekādā ziņā neatsacījās no visaugstākās varas valstī. Kā virspriesteris im Jahves pārstāvis zemes virsū viņš jutās tiesīgs arī turpmāk nosacīt Izraēla likteni un bija pārliecināts, ka
stāv pāri tautai un tās nule svaidītajam ķēniņam, kuram vajadzēja viņu paklausīt.
Lai pierādītu savas pārdabiskās spējas, Samuēls izsauca lietu un pērkonu, lai gan bija kviešu pļaujas laiks, kad pieturējās sausas dienas. Redzēdama šo brīnumdarbu, tauta bijājās ne tikai Jahvi, bet tāpat arī Samuēlu, kuru tā, prasīdama pēc ķēniņa, bija apvainojusi. Godbijīgā padevībā noliekdamās augstā priestera priekšā, tauta lūdzoši izsaucās:
«Aizlūdz par saviem kalpiem to kungu, savu dievu, lai mēs nemirstam, jo bez visiem saviem grēkiem mēs ari vēl to grēku esam darījuši, ka esam sev prasījuši ķēniņu!»
Tādējādi nodrošinājis sev pēdējo vārdu Izraēla reliģiskajās un politiskajās lietās, Samuēls atgriezās Ramataimā, kura tolaik bija virspriestera miteklis.
KĀ SAULS AIZKAITINĀJA PRIESTERUS.
Ķēniņš Sauls atlaida zemessargus un patareja zem ieročiem tikai trīs tūkstošus atlasītu karavīru.* Tūkstoti no tiem viņš atdeva sava dēla Jonatāna pavēlniecība. Jonatāns bija kareivīgs un dedzīgs jauneklis. Kailu nakti viņš sarīkoja uzbrukumu Gibeas pilsētas filistiešu garnizonam, sakāva to un nogalināja filistiešu pavēlnieku. Saula dzimtā pilsēta tagad bija atbrīvota. Priecīgā vēsts aši izplatījās pa visu Izraēla zemi un paskubināja uz vispārēju sacelšanos. Sauls izsūtīja vēstnešus, aicinādams Izraēla karavīrus sapulcēties Gilgalā, kur veidojās armija atbrīvošanās cīņām.
Filistieši saprata, cik draudīgs kļūst stāvoklis, un savilka savus spēkus Mikmašā, austrumos no Bet-Avenas. Tas bija lieliski apbruņots karaspēks, kas sastāvēja ne tikai no kājniekiem, bet arī no tūkstošiem kaujas ratu, kuri izraēliešiem bija sevišķi bīstami.
Saula karaspēkam nebija labu ieroču, tikai pašam Saulam un Jonatānam piederēja dzelzs zobeni un šķēpi. Sādu stāvokli bija radījusi filistiešu tālredzīgā politika. Savas kundzības gados viņi tik rūpīgi centās nosargāt dzelzs apstrādes noslēpumu, ka pakļautajiem ebrejiem nedrīkstēja būt pat savu kalēju — ja radās nepieciešamība uzasināt lemešus, kapļus, cirvjus vai lāpstas, tiem vajadzēja doties uz filistiešu pilsētām. Par to, ka ebrejiem piederētu zobens vai šķēps, nevarēja būt ne runas. Uz to vērīgi rau- dzījās filistiešu garnizoni, kuri krustām un šķērsām iz
staigāja visu Kānaānu, izdarīdami izraēliešu mājās rūpīgas kratīšanas.
Tāpēc nebija nekāds brīnums, ka stipra filistiešu karaspēka parādīšanās izraisīja izraēliešos izbailes. Iedzīvotāji pameta savas mājas, slēpdamies kalnu alās, cietokšņos un aizsardzības torņos. Daudzi pat devās pāri Jordānai, lai meklētu patvērumu Gada zemes un Gileādas kalnainajos apvidos.
Sauls šajā laikā uzturējās Gilgalā. Septiņas dienas viņš gaidīja ierodamies Samuēlu, lai tas izlūgtos Jahves palīdzību un nestu uz altāra dedzināmos upurus:' Vispārējā izbīļa pārņemtais karaspēks kusa ar katru dienu, līdz beidzot Saulam palika tikai seši simti visuzticīgāko vīru. Stāvoklis bija izmisuma pilns. Jebkuru brīdi varēja sākties sadursmes ar filistiešiem, bet bez Jahves palīdzības sakāve bija neizbēgama.
Un- tad Sauls spēra soli, kuru varēja uzskatīt par virspriestera tiesību piesavināšanos. Viņš pavēlēja uzcelt altāri un pats upurēja Jahvem.
Kad Samuēls ieradās apmetnē un uzzināja par šādu patvaļu, viņš iedegas briesmīgās dusmās. Virspriesteris aizgāja pat tik tālu, ka Jahves vārdā piedraudēja gāzt Sauļu no troņa un izvēlēt citu, paklausīgāku ķēniņu. Nekāda taisnošanās nelīdzēja, Samuēls neatvadījies aizgāja no apmetnes un atgriezās savā miteklī.
JONATĀNA VAROŅDARBS.
Strīds ar priesteriem un viņu atbalsta zaudēšana dziļi satricināja Sauļu, taču garīgi viņu nesalauza. Neraugoties uz filistiešu nomācošo pārspēku, gandrīz vai no visiem pamests, viņš tomēr palika Gilgalā ar saujiņu viņam uzticīgo drosminieku. Šādos apstākļos nevarēja būt ne runas par kauju atklātā laukā, un viņam nekas cits neatlika kā tikai atsevišķi pēkšņi uzbrukumi, tādējādi turot pretinieka regulārās vienības nemitīgā sasprindzinājumā un nogurdinot tās.
Sajā partizānu karā viņam krietns palīgs bija kareivīgais un līdz neprātam pārdrošais dēls Jonatāns. Kādu dienu Jonatāns ar savu ieroču nesēju pēkšņi iebruka filistiešu apmetnē, nokāva divdesmit ienaidnieka sardzes vīru un izraisīja tādu sajukumu, ka pārējais karaspēks izbailēs aizbēga. Saulam nekas iepriekš nebija ziņots par šo dēla izrīcību, tāpēc, izdzirdis jezgu filistiešu apmetnē,
viņš lika parbaudīt, kurš no viņa karavīriem iztrūkst, un tā'noskaidrojās, ka vaininieks ir Jonatāns.
Sauls nekavējoties devās dēlam palīgā un sāka vajāt bēgošos ienaidniekus. Tad nu viņa pusē pārnāca arī tās izraēliešu vienības, kuras ar varu bija iekļautas filistiešu karaspēkā. Kad vēl kaujā iesaistījās arī kalnu alās un aizās paslēpušies izraēlieši, filistiešu neveiksme pārvērtās baismīgā sagrāvē.
Ienaidniekus vajāja līdz pat Bet-Avenai. Izraēlieši gan jutās pārlieku noguruši, bet, tā kā līdz tumsai vēl bija itāļu, Sauls nolēma cīņu turpināt, sacīdams karavīriem: