«Nolādēts tas vīrs, kas ēdīs maizi, pirms nāks vakars un iekams es nebūšu atriebies saviem ienaidniekiem!»
Izraēla karavīri patiešām nepieskārās ne maizes kumosam, nedz citam ēdienam, jo bijājās sava ķēniņa. Vienīgi Jonatāns nekā nezināja par tēva lāstu un, mežā kāda koka dobumā atradis bišu saimi, iemērca šķēpa smaili medus šūnās un to nolaizīja. Pārējie karavīri par Saula rīkojumu viņam pateica jau pārāk vēlu. Taču jaunais Jonatāns pārlieku to neņēma pie sirds un pat nokritizēja tēvu, apgalvodams, ka filistiešiem klātos vēl plānāk, ja Izraēla karotājiem nevajadzētu cīnīties neēdušiem.
Pargurušie un izsalkušie karavīri pievakarē metās uz gūto laupījumu. Turpat kaujas laukā viņi nokāva avis, vēršus un teļus un kāri rija jēlo, asiņaino gaļu. Uzzinājis par šādu apgrēcību, Sauls bargi pavēlēja dzīvniekus nokaut uz akmeņiem, lai asinis varētu brīvi notecēt zemē.
Pienāca nakts. Ķēniņš lika uzcelt altāri un ar priestera starpniecību pavaicāja Jahvem, vai viņam nevajadzētu vajāt ienaidniekus līdz rīta gaismai, lai tos pilnīgi izdeldētu. Bet Jahve nedeva nekādu atbildi. Tad viņš noģida, ka ir pārkāpts ķēniņa dotais solījums, un tas licis dieva dusmām nākt pār visu karaspēku. Drīz vien arī noskaidrojās, ka vainīgais ir Jonatāns. Neko nelīdzēja dēla kvēlie apgalvojumi, ka viņš solījumu pārkāpis netīši. Sauls piesprieda viņam nāvi. Taču Jonatānu izglāba karaspēks, kurš negribēja pieļaut, ka tādā veidā tiktu atmaksāts Gibeas varonim un Izraēla tautas atbrīvotājam.
«Tik tiešām, ka tas kungs dzīvo, nevienam matam nebūs nokrist no viņa galvas!» sauca sašutušie ļaudis. «Taču tikai kopā ar dievu viņš visu to šodien ir paveicis!»
Saulam vajadzēja pārtraukt ienaidnieka vajāšanu, un filistieši paglābās no galīgas iznīcināšanas. Viņi patvērās aiz savu pilsētu mūriem un arī turpmāk apdraudēja Izraēla tautu.
GALIGĀ SANĪŠANĀS AR SAMUĒLU.
Atgriezies sava dzimtaja pilsēta Gibea, Sauls neatdusējās uz lauriem. Viņš apzinājās, ka agrāk vai vēlāk sāksies vispārēja cīņa pret filistiešiem. Tai gatavodamies, viņš veltīja visus spēkus karaspēka vienību radīšanai, iekļaudams tajās ikvienu, kurš viņam šķita kaut cik drosmīgs un apņēmīgs. Gribēdams nodrošināt sev aizmuguri, viņš sekmīgi cīnījās pret moābiešu, amoniešu un ēdomiešu Pārjordānas ķēniņiem, ziemeļos sakāva aramiešu Cobas ķēniņvalsti, bet zemes iekšienē nodrošināja sev kustības brīvību, pakļaudams tās kānaāniešu pilsētas, kuras līdz šim vēl bija saglabājušas neatkarību.
Tādējādi Sauls radīja spēcīgu Izraēla valsti. Bez Jonatāna viņam bija vēl divi dēli un meitas. Aizvien viņš vēl pieturējās pie vienkārša laucinieka dzīves veida un apmierinājās ar vienu sievu. Par karaspēka pavēlnieku Sauls iecēla savu brālēnu Abneru, kurš viņam bija uzticams biedrs kā kara, tā miera laikos.
Taču Sauļu gaidīja vēl viens uzdevums. Tuksnešainu apvidu no Sinaja kalna līdz Kānaānas dienvidu robežai apdzīvoja amalekieši. Tās bija laupītāju ciltis, kuras par savu sentēvu uzskatīja Amaleku, Ezava mazdēlu, un bija tuvu rada ēdomiešiem. Izraēliešiem tie allažiņ sagādāja raizes. Pie Refidimas tie bija cīnījušies pret Mozu un Jozuu, bet vēlāk atbalstīja moābiešu ķēniņu Eglonu un kopa ar midiāniešiem postīja Kānaānas zemi līdz tam laikam, kad Gideons viņus sakāva Jezreēlas ielejā.
Tagad amalekieši atkal bija sarosījušies. Viņu ordas postīja Kānaānas dienvidu novadus, laupīja un slepkavoja, bet tad, iekams paguva piesteigties izraēliešu palīgspēki, atkal pazuda tuksnesī. Visļaunākais tomēr bija tas, ka viņi sabiedrojās ar filistiešiem cīņai pret Izraēlu.
Sauls, būdams aizņemts citos karos, izšķīrēju norēķinu ar sirotājiem atlika uz vēlāku laiku. Samuēlu tas sarūgtināja. Viņš aizsteidzās uz Gibeu, atgādināja Saulam, ka svaidījis viņu par ķēniņu, lai tiktu aizstāvēts Izraēls, un pavēlēja tūdaļ ar visu karaspēku doties pret amalekiešiem.
«Tūdaļ ej un sakauj Amaleku,» Samuēls skubināja, «iznīcini itin visu līdz pēdējam, kas vien tam pieder! Nesaudzē neviena no viņiem pašiem, nedz ari kaut ko no viņa
kustoņiem; liec, lai aiziet nāvē gan visi viri un sievas, gan bērni un zīdaiņi, vērši un visi sīklopi, kamieļi un ēzeļi!»
Sauls paklausīgi ar visu savu karaspēku devās karagājienā, Negebas apvidū sakāva amalekiešus, nogalināja līdz pēdējam vīram visus gūstekņus, netaupīdams pat sievas un bērnus, bet viņu ķēniņu Agagu saņēma gūstā. Tomēr viņš izdarīja nepiedodamu grēku, pārkāpdams svēto kara lāstu. Saulam bija žēl iznīcināt milzīgo kara laupījumu — avis, aunus, vēršus un citu vērtīgu mantību. Taču ar to vēl nebija gana — ķēniņa Agaga varonības aizkustināts, Sauls davāja viņam dzīvību.
Kolīdz Samuēls uzzināja par šo pārkāpumu, viņš nekavējoties devās uz Karmela kalnu, kur Sauls pašlaik cēla pieminekli par godu savai uzvarai. Abu Izraēla vadošo vīru sastapšanās bija neparasti vētraina. Virspriesteris sīvi pārmeta ķēniņam nepaklausību, sacīdams:
«Tādēļ, ka tu esi atmetis tā kunga vārdu, viņš ir atmetis arī tavu, un tu vairs nevari būt ķēniņš!»
Būtībā tā bija atcelšana no troņa. Saulam vajadzēja rēķināties ar pravieša lielo morālo autoritāti, un viņš pazemīgi lūdza grēku piedošanu. Bīdamies, ka valodas par nesaskaņām starp virspriesteri un ķēniņu varētu izraisīt tauta nemieru, viņš neatlaidīgi lūdza Samuēlu palikt apmetnē un pavadīt karaspēku pārgājienā uz Gilgalu. Taču Samuēls sīkstā ietiepībā naidīgi attrauca: