«Es nepagriezīšos kopā ar tevi, tāpēc ka tu esi tā kunga vārdu atmetis, un tagad arī tas kungs ir tevi atmetis, un tu nevari vairs ilgāk būt ķēniņš pār Izraēlu.»
To sacīdams, virspriesteris pagriezās, lai aizietu no ķēniņa telts. Tā bija klaja naida izrādīšana, kura līdzinājās kara pieteikumam un nevarēja palikt nepamanīta karaspēkam. Tāpēc Sauls, pūlēdamies par katru cenu noslēpt sanīšanos, mēģināja Samuēlu aizturēt ar varu, stipri satvēra viņa svārku stūri, un tas noplīsa. Tad virspriesteris noburkšķēja:
«Šodien tas kungs ir no tevis noplēsis Izraēla valsts ķēniņa varu, un to viņš ir devis kādam citam, kas ir labāks nekā tu.»
Beidzot Samuēls tomēr uzklausīja ķēniņa lūgšanos, pavadīja viņu līdz Gilgalai, un tauta neuzzināja, kas viņu starpā noticis. Tikko viņi bija tur ieradušies, Samuēls lika atvest ķēniņu Agagu pie Jahves altāra un pats ar savām rokām, visiem ticīgiem redzot, sakapāja gūstekni gabalos, lai tiktu izpildīts svētais kara zvērests.
Drīz pēc tam Samuēls atgriezās Ramataimā un kopš tā laika nekad vairs netikās ar Sauļu. Pat vēl vairāk — virspriesteris jau atklāti izteicās, ka, izvēlēdamies Sauļu par ķēniņu, izdarījis kļūdu. Tādās reizēs viņš atsaucās uz Jahvi, jo ari tas kungs nožēlojot, ka iecēlis Sauļu par Izraēla ķēniņu.
Drīzumā Samuēls jau sāka ari aplūkoties pēc kāda cita kandidāta ķēniņa tronim. Bīdamies, ka Sauls varētu viņu apsūdzēt sazvērestībā un valsts nodevībā, Samuēls to darīja vislielākā slepenībā. Kādu dienu viņš devās uz Bet- lēmi ar ieganstu, ka gribot tur upurēt Jahvem. Pilsētas vecajiem, šķiet, bija kas zināms par nesaskaņām abu augsto amatpersonu starpā, jo, bīdamies no Saula, viņi Samuēlu neapsveica visai laipni un sāka viņu iztaujāt par ierašanās iemeslu. Taču virspriesteris viņus nomierināja, pārliecinādams, ka atrodoties šeit tikai reliģiskos nolūkos.
Kad iestājās nakts, Samuēls slepšus aizlavījās pie Isaja, kura dzimts piederēja pie Jūdas cilts un Betlēmē bija augstā cieņā. īsajam bija septiņi dēli. Samuēls lika tos atvest pie sevis, bet, aplūkojis sešus vecākos, nevarēja izšķirties. Tāpēc viņš apjautājās pēc jaunākā, kuram bija vārdā Dāvids. Tas bija vēl pusaudzis zēns un gāja ganos. Isajs gauži nobrīnījās par virspriestera iedomu, taču paklausīgi lika atvest Dāvidu no ganībām.
Samuēls ar acīm redzamu patiku nolūkojās uz Dāvidu. Tas bija puisis ar kupliem iesārtiem matiem un saprātīgām acīm, augumi) neliels, taču spēcīgs un kustībās lunkans. No īsās sarunas turklāt bija nomanāms, ka zēns ir apbrīnojami atjautīgs un saskarsmē ar cilvēkiem visai uzvedīgs. Bez tam Dāvids bija arī muzikāls, jo, daudz uzturēdamies ganībās, bija iemācījies spēlēt kokli. Viņš spēlēja tik veikli un izjusti, ka pravietis jutās dziļi aizkustināts. Kad vēl izrādījās,.ka dziesmas, ko Dāvids dziedāja, ir viņa paša sacerētas, atkrita pēdējās šaubas. Labāks kandidāts ķēniņa tronim nebija atrodams. Samuēls izņēma no somas ragu ar eļļu un, brāļiem redzot, svaidīja Dāvidu par nākamo ķēniņu. Svaidīšanas ceremonija notika dzimtas lokā, un tāpēc Betlēmē nevienam nebija ne jausmas, ka pilsētā mīt nākamais Izraēla ķēniņš.
Sauls pa to laiku uzturējās Gibeas pilsētā, kur uz nepieejamas klints iekārtoja sev varenu cietoksni. Samuēls patiesībā viņu bija atcēlis no troņa un bez aplinkiem brīdinājis, ka Jahve izvēlēsies citu ķēniņui Sauļu bija pametuši priesteri un daļa viņam agrāk uzticīgo ļaužu, tāpēc
viņš jutās vientuļš. Visur viņam rēgojās sazvērestības un nepielūdzamā virspriestera rokas vadīti naidīgi pasākumi. Dienu un nakti kremzdamies par nodarītajām pārestībām, viņš galīgi sabojāja sev nervus un arvien biežāk krita dziļā melanholijā. Redzēdami Saula sadrūmušās un no bezmiega iekaisušās acis, kurās atplaiksnījās neprāts, pat visuzticamākie ķēniņa pils kalpotāji noticēja, ka valdnieku atstājis dieva gars un viņš nokļuvis ļaunu spēku valgos. Tolaik par labāko līdzekli pret šāda vejda kaitēm tika uzskatīta mūzika. Kāds — varbūt pēc norunas ar Samuēlu — ieteica Saulam kādu vienkāršu Betlēmes ganu, kurš esot izdaudzināts koklētājs. Un tā Dāvidu nekavējoties atveda uz Gibeas pilsētu.
Ķēniņš Dāvidu uzņēma ļoti laipni. Ieraudzījis sārtvaidzi zēnu, no kura uzdvesa jaunības skaistums, Sauls pasmaidīja sen aizmirstu smaidu. Bet, izdzirdējis viņu no kokles izvilinām remdinošu skaņu straumi, ķēniņš ar neizsakāmu atvieglojumu juta pagaistam nomācošos rēgus un dvēselē atgriežamies mieru.
Un turpmāk, kad viņš juta tuvojamies melanholijas uzplūdus, Sauls sūtīja uz Betlēmi pēc Dāvida, lai jauneklis ar savas spēles spēku aizgaiņātu no ķēniņa ļaunās domas.
KĀ DĀVIDS UZVARĒJA GOLIĀTU.
Filistieši atkal devās kara pret izraēliešiem un, gatavodamies kaujai, apmetās Soho pilsētiņas pievārtē Jūdas zemē. Sauls devās tiem pretim, lai iebrucējiem aizšķērsotu ceļu uz savu valsti.
Abas naidīgās puses nostājās kaujas gatavībā uz pretējiem pakalniem. Ielejā starp tām, savu cīņas biedru paskubināti, divcīņā sastapās atsevišķi karavīri. Bet neviens no izraēliešiem neiedrošinājās pieņemt izaicinājumu, ko tiem meta filistiešu milzis Goliāts no Gatas pilsētas. Iekalts smagās bruņās, bruņojies ar milzīgu zobenu un garu šķēpu, viņš katru dienu iznāca joslā starp abiem karaspēkiem un, kad neviens negribēja doties pret viņu divcīņā, gānījās visnešpetnākiem vārdiem. Ķēniņš Sauls un tāpat viņa karavadoņi ar Abneru priekšgalā, to dzirdēdami, aiz kauna un pazemojuma paslēpās savās teltīs. Četrdesmit dienas pēc kārtas no agra rīta līdz vēlam vakaram izraēliešiem vajadzēja noklausīties milža zaimu un ņirdzīgā izsmiekla plūdos. Viņa dobjā balss atskanēja kal-