ĀBRAHAMS, ĪZAKS UN JĒKABS
ĀBRĀMA DZIMTA DZĪVO URĀ.
Teram bija trīs dēli: Harans, Ābrams un Nahors. Vecakais no viņiem, Hārans, pāragri nomira, atstādams tikai
vienu dēlu, Latu. Ābrāms apņēma par sievu savu pusmāsu Sāraju, bet tā izrādījās neauglīga.
Tera bija ļoti bagāts cilvēks.* Viņš dzīvoja skaistā namā ar lielu skaitu kalpu, viņam piederēja vergi, simtiem aitu, zelts un sudrabs, un viņa dēli izpalīdzēja visos darbos un piepilsētas ganībās uzraudzīja, kā tiek uzmanīti ganāmpulki. Turklāt Tera, kas jau sen bija atsacījieš no klejotāja lopkopja dzīves veida, nodarbojās vēl ar tirdzniecību. Tātad viņš bija slavenās haldiešu Uras — tā šī pilsēta tiek dēvēta Bībelē — cienījams patricietis. Tā kā Bībelē par to nav atrodamas nekādas ziņas, aizpildīsim šo robu ar arheoloģijas un vēstures iegūtajiem datiem.
Seno šumeru galvaspilsētai tad jau bija krietni vairāk nekā tūkstoš gadu. Šaurajās, cieši sabūvēto māju iežmieg- tajās līkumotajās, nebruģētajās ieliņās atskanēja nepārtrauktas ļaužu čalas. Cauri cilvēku drūzmai spraucās ar nastām apkrautas ēzeļu karavānas vai ari ķēniņa sardzes vīru nodaļas. Tikai tad, kad parādījās baltās linu drānās ģērbušies priesteri, cilvēki godbijīgi pašķīrās.
Augstu pāri pilsētas jumtiem pacēlās konusveida piramīda ar mēness dieva Nanarsina svētnīcu virsotnē. Tā bija viens no slavenajiem zikurātiem, kurus daudzināja ne vien Tigras un Eifratas zemēs, bet pat tālajā Ēģiptē, lai gan tur jau kopš seniem laikiem pastāvēja faraonu piramīdas, kas tika uzskatītas par pasaules brīnumu.
Ūras apkaime tolaik līdzinājās ziedošam dārzam. Mākslīgi radītu lielāku un sīkāku kanālu tīkls no Eifratas laiskās plūsmas pievadīja spirdzinošu valgmi saules svelmē tvīkstošajiem miežu tīrumiņu kvadrātiem, dārzeņu dēstījumiem, olīvkoku birzīm, datejpalmu dārziem un leknām pļavu ganīklām. Cik tālu vien sniedzās skatiens, visur redzēja lauku darbos rosāmies puskailus, saulē kā bronza iedegušus kalpus un vergus. Pa Eifratu peldēja ar precēm piekrautas baržas. Pie pilsētas vārtiem un mūriem apmetās apkārtceļojoši tirgoņi un klaiņojošie gani ar saviem tālajā ceļā pagurušajiem lopu bariem.
TERA NOLEMJ IZCEĻOT UZ HĀRANU.
Teras ģimenes maja atradas pilsētā turpat pie pašas cietokšņa sienas. Divstāvu, no ķieģeļiem celtais un ar kaļķi izbalsinātais nams bija visai izskatīgs, kā jau tas pieklājās Uras brīvā pilsoņa mājvietai. Pa mazo priekšnamu, tūlīt aiz ieejas durvīm, kur ciemiņš baseinā varēja nomazgāt rokas un kājas, ienācējs nokļuva gaismas pielietā, svaiga gaisa apdvestā bruģētā pagalmā. Uz otro stāvu veda akmens kāpnes. Tur atradās atsevišķas istabas, kuras savā starpā savienoja uz akmens balstiem pacelta ārēja galerija. No slīpā jumta pāri galerijai lietus ūdens brīvi notecēja pagalmā, bet no turienes pa kanālu — uz ielas.
Aiz kāpņu telpas bija izvietota terakota tualete, virtuve, pieliekamais kambaris, pirts un maltuve, kur verdzenes ar rokas dzirnām samala graudus miltos. Pirmo stāvu aizņēma lūgšanas telpa ar ģimenes dieva nelielu tēlu, bet zem akmens grīdas māla zārkos apglabāja mirušos dzimtas locekļus.
Tera rūpējās par saimniecību, izrīkoja saimi, veda rēķinus un nodarbojās ar tirdznieciskajiem darījumiem. Katru dienu no rītiem un vakaros viņš godināja mājas dievu, bet svinamās dienās devās pie piramīdas un tur kvēli pielūdza mēness dievu, kamēr košās drānās ģerbtie priesteri, taurēm sidrabaini skanot un kora svētdziesmām viļņojot, svinīgā procesijā virzījās augšup un lejup pa zikurāta kāpnēm.
Likās, ka Tera tā ari nodzīvos savu mūžu pārticībā un rimtā mierā. Viņš bija jau krietni gados un sakrājis ne mazums mantas. Taču kādu dienu Tera nolēma aizslēgt mājas divviru durvis, atsacīties no ierastajām ērtībām, uz visiem laikiem pamest dzimto pilsētu un doties jaunā ceļojumā uz tālu pilsētiņu, kura saucās par Hāranu un atradās Eifratas augšteces baseinā, pie tās pietekas Nārbali.
Tālā senatnē pirmie ceļotāji un vidutāji tirdzniecībā bija klejotāji lopkopji, kuri ar saviem ganāmpulkiem sasniedza ļoti tālas zemes. Sākumā viņi izmainīja savus ražojumus — ādas, kazu vilnas audumus, taukus, sviestu, pienu, gaļu — pret tādām precēm, kuras paši neražoja. Ar laiku viņi tomēr apjauda, ka var nopelnīt vairāk, iepērkot preces vienā vietā un pārdodot tās dārgāk citā. Sāda veida tirdzniecību veicināja ari tas, ka viņi pastāvīgi atradās ceļā, bet ciemu un pilsētu iemītnieki labprāt izmantoja viņu pakalpojumus.
Tera savu mantu bija sakrājis tieši šādā veidā. Vēlāk viņš tomēr atzina,_ka izdevīgāk ir atsacīties no klejotāju dzives, apmesties Urā un kļūt par vidutāju starp draudzīgajam, bieži vien radnieciskajām ganu ciltīm un viņu preču pircējiem.
No ceļojošiem tirgoņiem un lopkopjiem viņš bija dzirdējis daudz interesanta par Hāranas pilsētiņu un tās apkārtni. Hārana atradās pie viena no visdzīvākajiem senās pasaules tirdzniecības ceļiem. Sis karavānu trakts veda no Persijas līča augšup gar Eifratu, Hāranas tuvumā spēji pagriezās uz dienvidrietumiem, sasniedza Kadešas un Damaskas pilsētas un tālāk gar Vidusjūras piekrasti cauri Kānaānai stiepās līdz Ēģiptes robežām.
Slavenais tirdzniecības trakts taisīja ļoti lielu līkumu. Kādēļ gan praktiskie tirgoņi veica simtiem lieku kilometru, bet nedevās no Uras tieši uz rietumiem Kānaānas virzienā? Sādā gadījumā viņiem vajdzētu iet cauri drausmīgajam bezūdens Sīrijas tuksnesim. Tikai ar kamieļiem varētu kaut ko tādu iedrošināties, taču cilvēks šos dzīvniekus tolaik vēl nebija piejaucējis. Kā^nastu nesēji dzīvnieki kamieļi parādījās tikai 12. gadsimtā pirms m. ē. Tos pieradināja beduīni, kas dzīvoja tālos Arābijas nostūros, bet tās bija noslēpumainas zemes un tikai vēlu uznāca vēstures skatuvē.