Sauls ir nokāvis tūkstoti savu, Bet Dāvids desmit tūkstošus savus.
To ķēniņš stipri ņēma ļaunā. Sacildinot Dāvida nopelnus pāri visam, ko Sauls ilgajos kara gados pats bija paveicis tautas labā, ķēniņš tika tieši apvainots, un viņu dziļi aizskāra šada rūgta un nepelnīta pārestība. Divas dienas un divas naktis viņu kremta aizdomas, ka šīs dziesmiņas iedvesmotājs ir Samuēls un, rasi, tas viss notiek ar Dāvida ziņu. Tā taču nebija nekāda iedoma, ja ķēniņam ik uz soļa nācās just, ka tauta novēršas no viņa. Tā pati tauta, kura vēl nesen nepārtraukti viņam apliecināja savu cieņu un mīlestību. Un kurš gan cits būtu tautu ietekmējis, kurš atklāti būtu licis saprast, ka centīsies atņemt viņam troni?
Rūpesti, bezmiegā pavadītās naktis un smagie apvainojumi tik lielā mērā nomāca Sauļu, ka viņam palaikam aptumšojās prāts. Pilī visi bija sadrūmuši, kalpotāji neiedrošinājās pat skaļāk ierunāties, un visos kaktos tikai varēja dzirdēt čukstus, ka Sauļu pārņēmis ļauns gars un viņš nonācis neprāta stāvoklī..^
Vajadzēja atkal sūtīt pēc Dāvida, lai tas ar mūzikas palīdzību ārstētu ķēniņa sasāpējušo sirdi. Jaunais koklētājs ienāca pie ķēniņa un tūdaļ sāka ar pirkstiem no stīgām
izvilināt brīnišķīgi jaukus akordus. Sauls pablenza uz zēnu, it kā to nepazīdams. Pēc kāda brīža ķēniņš atjēdzās no sastinguma, un viņa acīs iegailējās drūma naida liesma. Mirklī viņš paķēra pie troņa pieslieto metamo šķēpu un svieda ar to Dāvidam. Jauneklis paguva pēdējā brīdī novērsties, un šķēps džinkstēdams ieurbās sienā.
Sauls tomēr pēkšņi atskārta, ka gandrīz izdarījis kaut ko nelabojamu. Ja viņš būtu nonāvējis Izraēla tautā tik izdaudzinātu varoni, tam varēja būt pilnīgi neaprēķināmas sekas. Tāpēc, pūlēdamies visu vērst par labu, Sauls iecēla Dāvidu par pavēlnieku tūkstoš vīriem un nosūtīja viņu karā pret filistiešiem.
Jaunais karavadonis arī šoreiz izcīnīja uzvaru pēc uzvaras, iemantodams tautā arvien lielāku slavu un cieņu. Tas atkal uzkurināja ķēniņa skaudību. Neiedrošinādamies vairs uzstāties atklāti, viņš slepenībā kaldināja rīcības plānu.
Kādu dienu ķēniņš ar vēstnesi nosūtīja Dāvidam ziņu, ka atdošot viņam par sievu savu vecāko meitu Merabu, ja Dāvids kā kara trofeju atnesīšot simt uzvarētu filistiešu dzimumlocekļu priekšādas. Uzdevums bija pārlieku bīstams, un Sauls cerēja, ka Dāvids no šām bezjēdzīgajām medībām dzīvs neatgriezīsies.
Dāvids acumirkli atskārta, kas ķēniņam padomā. Par ieganstu izvirzīdams to, ka nejūtoties cienīgs kļūt par ķēniņa meitas vīru, viņš pūlējās tikt vaļā no neprātīgā uzdevuma. Taču Sauls ietiepās, un Dāvidam nekas cits neatlika, kā izpildīt ķēniņa iegribu.
Paņēmis sev līdzi nelielu grupu savu visuzticīgāko cīņas biedru, Dāvids tūlīt devās ceļā. No slēpņiem uzbruk- dams filistiešiem, viņš īsā laikā samedīja nevis simts, bet divi simti priekšādu.
Sauls jutās savās cerībās rūgti vīlies un nosprieda Dāvidu vismaz pazemot. Lauzdams savu solījumu, viņš Dāvidam par sievu nedeva vis savu vecāko meitu, bet jaunāko, vārdā Mihola, kura, starp citu, ar šo apmaiņu bija visai apmierināta, jo viņa jau sen mīlēja jauno varoni.
Sīs precības tomēr neuzlaboja saspringto atmosfēru ķēniņa galmā. Dāvids kremtās uz Sauļu par negodīgo mānīšanos, jo precības ar ķēniņa vecāko meitu sniedza labākas izredzes uz troni.* Bet Sauls savukārt vēl aizvien turēja Dāvidu aizdomās, ka tas rīkojas pēc virspriestera norādījumiem, un draudēja viņu nonāvēt.
MIHOLA UN JONATĀNS IZGLĀBJ DĀVIDU.
Jonatans šajās traģiskajās dienās izrādījās īsts draugs. Neraugoties uz to, ka viņš varēja aizkaitināt tēvu un Dāvids bija bīstams sāncensis troņa mantošanā, Jonatāns brīdināja draugu no draudošajām briesmām. Viņš pierunāja Dāvidu paslēpties apkārtējos kalnos, bet pats devās pie tēva, lai aizrunātu par Dāvidu. Pēc ilgām pārrunām viņam izdevās Sauļu nomierināt, un Dāvids varēja atgriezties ķēniņa galmā.
Taču saticībai nebija ilgs mūžs. Dāvids guva aizvien jaunas uzvaras pār filistiešiem, bet tās savukārt Saulā izraisīja bailes un skaudību. Niknā prāta aptumšošanās brīdī viņš otro reizi meta ar šķēpu savam ienīstajam sāncensim, bet arī šoreiz viņam misējās. Tagad Dāvids saprata, ka tā nav nekāda niekošanās. Tikko iestājās tumsa, viņš izlavījās no pils un aizbēga uz savām mājām.
Tad Sauls nosūtīja uz turieni bendes, bet Mihola pēdējā mirklī izglāba savu vīru. Viņa lika Dāvidam aizbēgt pa logu, bet pati ieģērba viņa drēbēs lelli, nolika gultā un rūpīgi apklāja ar segli. Tikko ienāca ķēniņa sardzes vīri, viņa tiem noradīja uz gultu, sacīdama, ka Dāvids grūti saslimis. Bet Sauls nevarēja norimties un pavēlēja:
«Atnesiet viņu ar visu gultu pie manis, lai es viņu nogalinu!»
Tagad viltība atklājās, un Miholu aizveda pie tēva. No soda viņa paglābās, paskaidrodama, ka Dāvids viņai piedraudējis ar nāvi, ja tā nepalīdzēs viņam aizbēgt, un viņa pie viltības ķērusies tikai spaidu kārtā.