Bet Dāvids pa to laiku devās pie virspriestera Samuēla un izstāstīja viņam par savām ķēniņa galmā pieredzētajām likstām. Tad -pienāca ziņa, ka uz Ramataimu dodas ķēniņa karavīri, kuriem pavēlēts bēgli notvert. Tiem pretim izgāja virspriesteris kopā ar daudziem citiem praviešiem, kuri diedami, dziedādami un klaigādami noveda sevi reliģiskas aizgrābtības stāvoklī. Māņticīgie karavīri ar izbailēm nolūkojās uz praviešiem, līdz paši sāka lēkāt kā neprātīgi. Bet Dāvids pa to laiku paslēpās, un ķēniņa karavīriem ar tukšām rokām vajadzēja atgriezties Gibeas pilsētā.
Sauls vēl divas reizes nosūtīja aizvien citus karavīrus, lai.notvertu Dāvidu, taču arī tie nespēja pretoties praviešu spēkam un atgriezās, neizpildījuši pavēli. Tad ķēniņš nolēma pats doties uz Ramataimu, lai sagūstītu nenotveramo bēgli. Kolīdz ķēniņš bija ienācis pa pilsētas vārtiem,
Samuēls ar praviešiem diedami un dziedādami, bungām rībot un stabulēm spiedzot, steidzās viņam pretim. Sākumā Sauls vienaldzīgi nolūkojās šajās izdarības, taču pamazām viņā pamodās kādreizējā jaunības reliģiskā ekstāze. Pravietiskā sajūsmā aizrauts, viņš pievienojās klaigājošo un žestikulējošo praviešu riņķa dejai. Aplī virpuļodams, ar putām uz lūpām kaut ko izbrēkdams un savu eksaltāciju sakāpinādams līdz augstākai iespējai, viņš noplēsa sev drēbes un beidzot kails nesamaņā nokrita zemē. Augu dienu nogulējis dziļā ģībonī, viņš beidzot pamodās, bet Dāvida pilsētā vairs nebija.
Trenkātais bēglis pa to laiku bija atgriezies Gibeā, lai par savu likteni pasūrotos savam vienīgajam draugam Jonatānam.
«Ko es esmu darījis?» viņš žēlojās. «Kāda ir mana pārkāpuma vaina, un ar ko es esmu noziedzies tava tēva priekšā, ka viņš tīko pēc manas dzīvības?»
Jonatāns viņu mierināja, kā vien spēdams, apgalvoja, ka Dāvids var paļauties uz viņa palīdzību, un solījās draugu aizvien savlaicīgi brīdināt, jo tēvs paradis viņam uzticēt savus nodomus. Taču Dāvids šaubu pilnā balsī attrauca:
«Tavs tēvs it labi zin, ka es esmu atradis tavās acīs labvēlību, un tādēļ viņš domā: Labāk lai Jonatāns nekā nezina par šo lietu, ka viņš tādēļ nenoskumst.»
Visļaunākais bija tas, ka nākamajā dienā vajadzēja notikt dzīrēm, ko Sauls sarīkoja saviem tuvākajiem līdzstrādniekiem sakarā ar jauno mēnesi. Sīs dzīres reizē bija arī it kā augstākās valsts padomes sēde, kurā nedrīkstēja iztrūkt neviens no galminiekiem. Neierašanās bez attaisnojoša iemesla būtu tas pats, kas atteikties paklausīt ķēniņam, un vainīgais kristu galējā nežēlastībā.
Dāvids vēl nebija zaudējis cerību izlīgt ar Sauļu un tāpēc negribēja nodedzināt aiz sevis visus tiltus, taču, pazīdams ķēniņa neapvaldīto raksturu, baidījās rādīties dzīrēs. Tāpēc viņš lūdza Jonatānu aizbildināt viņu ar to, ka viņam vajadzējis doties uz Betlēmi ģimenes svinībās.* Vienlaikus draugi norunāja, ka Dāvids paslēpsies Gibeas apkaimes kalnos, lai nogaidītu ziņu, kā Sauls uzņēmis šo aizbildināšanos. Ja ķēniņš izturēsies mierīgi, tā būs labvēlīga pazīme, bet, ja turpretim, ieraugot pie galda tukšo vietu, valdnieks kritīs viņam tik parastajā neapvaldīta niknuma lēkmē, tad uz izlīgumu nav ko cerēt.
Jonatāns izpildīja drauga lūgumu un par atbildi izdzirdēja sirdīgus tēva pārmetumus:
«Tu izvirtušās, ietiepīgās un nepaklausīgās sievas dēls!» viņš kliedza. «Vai tad es nezinu, ka tu esi sev izraudzījis Isaja dēlu, tā pats sevi ievezdams negodā un savas mātes netiklām miesām ar to sagādādams kaunu? Cik ilgi dzīvos virs zemes Isaja dēls, ne tu, nedz tava ķēniņa vara nepastāvēs. Bet tagad nosūti kādu un liec viņu atvest pie manis, jo viņš ir nāvei nolemts jauneklis!»
Tēva brīdinājums, ka Dāvids var uzsēsties ķēņina tronī, ja Jonatāns arī turpmāk tā izturēsies, nespēja sašķobit ķēniņdēla nesavtīgo, cildeno draudzību. Neslēpdams savu sarūgtinājumu, viņš vaicāja tēvam, ko gan Dāvids tādu nodarījis, ka izpelnījies nāvi.
Sauls par to briesmīgi pārskaitās, neapvaldītā niknumā paķēra metamo šķēpu un svieda ar to dēlam. Jonatāns tomēr izvairījās, un šķēps iedūrās telpas koka sienā. Jonatāns sašutis piecēlās no galda un devās uz savu istabu. Līdz dvēseles dziļumiem aizskarts par šo nejēdzīgo izlēcienu, viņš nākamo dienu neņēma mutē ne kumosiņa maizes. Vakaram satumstot, Jonatāns izzagās no pils un brīdināja Dāvidu, lai tas nekad vairs nerādītos ķēniņam acīs.
Pienāca satraucošs atvadu brīdis. Dāvids trīs reizes paklanījās savam uzticamajam draugam, bet Jonatāns viņu apkampa un sirsnīgi nomutēja. Šķiroties abiem lija asaras, 1111 viņi viens otram zvērēja uzticību līdz kapa malai, bet Jonatāns teica: «Ej ar mieru! Ko mēs abi esam tā kunga vārdā zvērējuši, viens otram solīdamies: Tas kungs lai ir starp mani un tevi, un manu pēcnācēju un tavu pēcnācēju starpā, — tā lai tas paliek mūžīgi!»
PRIESTERU APKAUŠANA UN DĀVIDA BĒGUĻOŠANA.
Dāvids devas uz Nobes pilsētu, kur uzturējās slavenais Ahimelehs, kurš ar astoņdesmit pieciem citiem priesteriem turienes svētnīcā upurēja Jahvem.
Ahimelehs bija bailīgs cilvēks, tāpēc Dāvids viņam nestāstīja par to, ka kritis nežēlastībā, bet teica, ka ieradies ķēniņa slepenā uzdevumā. Tā kā priesterim tobrīd nebija nekādas citas pārtikas, viņš paēdināja Dāvidu ar svētajām upura maizēm un pat uzdāvināja viņam Goliāta zobenu, kurš glabājās svētnīcā.
Nejauši uzzinājis, ka ķēniņš personīgi devies viņu vajāt, Dāvids aizbēga.uz filistiešu pilsētu Gatu, kur ķēniņš tolaik bija Ahišs. Taču Dāvids bija kļūdījies, domādams, ka tur viņu neievēros. Uz ielas sastaptie cilvēki tūdaļ pazina slaveno Goliāta uzvarētāju.