Tad Dāvidam iešāvās prātā dīvaina doma, kā paglābties no filistiešu atriebības. Jukušus cilvēkus, kurus uzskatīja par garu apsēstiem, neviens neaizskāra, tāpēc Dāvids izlikās par ārprātīgu. Viņš vazājās pa ielām, burkšķēdams kaut ko nesakarīgu, tecināja no lūpu kaktiņiem slienas un, iedams garām namiem, vilka uz tiem ērmotas zīmes. Ga- tas iedzīvotāji māņticīgās bailēs ilgi .staigāja viņam nopakaļ, līdz beidzot sasparojās, sasaistīja viņu un aizveda pie ķēniņa. Ahišs ar riebumu paskatījās uz plānprātiņu un, nezinādams, ko ar tādu iesākt, lika atlaist brīvībā.
Aizbēdzis no bīstamās pilsētas, Dāvids apmetās kādā grūti pieejamā kalnu alā netālu no vecās Adullāmas pilsētas, kilometrus divdesmit piecus dienvidrietumos no Jeruzalemes. Bīdamies par savu ģimeni, viņš ar uzticamu ziņnesi izsauca to pie sevis. Tajā pašā laikā pie viņa no visām pusēm saplūda visdažādākie ļaudis: piedzīvojumu meklētāji, ārpus likuma stāvoši bēguļi, par nodokļu un paradu nemaksāšanu vajāti trūkumcietēji, kā arī karotāja slavas alkstoši jaunekļi. No šā raiba puļa Dāvids izveidoja disciplinētu, viņam ar miesu un dvēseli uzticīgu seši simti vīru lielu kara draudzi. Ar to Dāvids rīkoja pārdrošus uzbrukumus, lai iegūtu pārtiku, sakāva sīkākas ķēniņa karaspēka grupas un par atlīdzību pasargāja iedzīvotājus no filistiešu sirotājiem. Ar vārdu sakot, Dāvids kļuva par laupītāju un izspiedēju bandas barvedi.
Līdz neprātam saniknots par nemitīgajiem uzbrukumiem, Sauls sacēla kājās visu savu karaspēku un aizvien neatlaidīgāk vajāja Dāvidu. Juzdams zemi degam zem kājām, Dāvids izlauzās pie moābiešiem, lai viņu ķēniņa aizgādībā nodotu savu ģimeni, bet pēc tam atkal atgriezās Jūdas zemē un paslēpās Heretas mežā.
Sauls pa to laiku bija uzzinājis, ka priesteris Ahimelehs palīdzējis Dāvidam aizbēgt un apgādājis viņu ar pārtiku. Par nodevēju izrādījās viens no ēdomiešu algotņiem, vārdā Doēgs.
Tagad ķēniņam vairs nebija ne mazāko šaubu, ka priesteri rīkojas kopā ar Dāvidu un gatavo tam ceļu uz troni. Nekavējoties viņš ar karaspēku devās uz Nobes pilsētu, lai turienes priesterus sodītu par divkosību un valsts no
devību. Ahimelehs veltīgi taisnojās, ka kļuvis par upuri Dāvida viltībai. Neuzklausīdams viņa paskaidrojumus, Sauls pavēlēja saviem karavīriem priesteri nogalināt.
Seit Sauls pirmo reizi cieta aizvainojošu neveiksmi. Viņa miesassardzes vīri, sākot ar virsniekiem un beidzot ar viszemāko ierindnieku, atteicās izpildīt ķēniņa pavēli. Visi baidījās aizskart priestera svēto personu un uzņemties svētuma nozaimotāja grēku.
Nekad Sauls vēl nebija atradies tik nepatīkamā stāvoklī. Bet tad viņam palīgā nāca Edomā nolīgtais algotnis, nodevējs Doēgs. Gribēdams izdabāt ķēniņam, viņš ieradās pie tā ar saviem rīkļurāvējiem un paziņoja, ka ir ar mieru izpildīt ķēniņa pavēli. Pēc Saula mājiena Doēga bendes kalpi asinskārā niknumā metās uz pilsētu, nogalināja visus priesterus kopā ar Ahimelehu, bet pēc tam apkāva pilsētas iedzīvotājus, to skaitā arī sievietes un bērnus. Sauls bija tik saniknots uz šķietamajiem nodevējiem, ka pavēlēja apkaut pat vēršus, ēzeļus un avis. No drausmīgā slaktiņa paglābās tikai Ahimeleha dēls priesteris Abjatārs. Naktī izlavījies no kūpošajam un pamazām izplēnošajām krasmatām, viņš aizbēga pie Dāvida un kļuva tam par vienu no visuzticamākajiem padomniekiem.
KĀ DĀVIDS PASAUDZĒJA SAULU UN IEMĪLĒJĀS ABIGAILĀ.
Dāvids uzzinaja, ka filistieši ap- lenknši Kegilu. Nekavēdamies viņš steidzās tai palīgā un izglāba pilsētu no nopostīšanas, bet tās iedzīvotāji viņam atmaksāja ar zemisku nodevību. Viņi nosūtīja pie Saula vēstnesi un paziņoja, ka Dāvids atrodas pilsētā un viņi izdotu nemiernieku ķēniņam, ja tas tulīt ierastos. Tomēr šo sazvērestību vēl laikā atklāja priesteris Abjatārs, un Dāvids paguva izvairīties no lamatām.
Turpmāk Dāvids ar saviem ieroču biedriem patvērās kalnainos un tuksnešainos apvidos, kur vajātājiem bija grūti atrast viņu pēdas. Kādu dienu, kad Dāvids slēpās tuksnesī Zifas apkaimē, pie viņa pārģērbies ieradās Jonatāns, lai pastāstītu par tēva nodomiem un no jauna apliecinātu savu nesatricināmo draudzību. Taču *Zifas iedzīvotāji bija ķēniņam draudzīgi noskaņoti un paziņoja viņam Dāvida uzturēšanās vietu. Sauls žigli steidzās uz turieni un aplenca kalnu, kur Dāvids slēpās ar seši simti vīru lielu bruņotu vienību. Šķita, ka aplenkto liktenis jau ir
izšķirts. Bet tad pienāca draudīga vēsts, ka filistieši negaidot iebrukuši Izraēla zemē. Saulam nācās tūdaļ atcelt aplenkumu un doties pretim filistiešiem.
Atvairījis ienaidnieka iebrukumu, Sauls tūdaļ atsāka Dāvida-vajāšanu, trenkājot viņu pa tuksnešiem un kalnājiem. Kvēlā apņēmībā viņš veda sev līdzi trīs tūkstošus karavīru, lai par katru cenu dabūtu savās rokās draudīgo un ienīsto sāncensi.
Kādreiz šāda tvarsta laikā ķēniņš iegāja vienā no tuvējām alām, lai fiokārtotu savas dabiskās vajadzības. Sagadījās tā, ka tieši šeit alas tumšā nostūrī bija paslēpies Dāvids ar vairākiem saviem biedriem. Viņš tagad būtu varējis nogalināt ķēniņu, taču negribēja aptraipīt rokas ar svaidītā valdnieka asinīm. Tāpēc Dāvids klusītiņām tikai piezagās tuvāk un nošņāpa ķēniņam apmetņa stērbeli. Vēlāk, kad Sauls sava karaspēka priekšgalā devās tālāk, Dāvids parādījās uz kādas klints radzes un, mādams ar nogriezto drēbes gabalu, zobgalīgi uzsauca: