«Ko tu, Izraēla ķēniņ, esi izgājis vajāt? Ko tu īsteni vajā? Vienu beigtu suni, vienu atsevišķu blusu?»
Kādu citu reizi Dāvids izrīkojās vēl pārdrošāk. Kopā ar savu ieroču nesēju viņš naktī iezagās ķēniņa apmetnē un iegāja leitī, kur Sauls ar savu karaspēka virspavēlnieku Abneru gulēja dziļā miegā. Ieroču nesējs grasījās ķēniņu nokaut, taču Dāvidam šāda slepkavība derdzās. Viņš paņēma tikai pie guļvietas galvgaļa pieslieto šķēpu un krūzi ar ūdeni, bet pēc tam, laimīgi izvairījies no pretinieka sardzes vīriem, atgriezās pie saviem ļaudīm, kuri viņu ar nepacietību gaidīja. Kad atausa gaisma, Dāvids atkal stāvēja nepieejamas klints virsotnē un izsmēja Abneru, kas tik nevērīgi bija apsargājis savu kungu. Karavīriem par lielu prieku gana izzobojies, viņš aicināja, lai kāds no ķēniņa vīriem atnāk pēc valdnieka šķēpa un dzēriena trauka. Sauls, kurš bija nokaunējies par visu notikušo, kā arī mazliet aizkustināts par pretinieka cēlsirdīgo izturēšanos, pārtrauca Dāvida vajāšanu un atgriezās Gibeā.
Dāvidam vajadzēja gādāt pārtiku saviem ļaudīm. Aitas, vēršus, kazas un citu iztiku viņš laupīja galvenokārt no filistiešiem, nekad neaiztikdams ciltsbrāļu ganāmpulkus. No saviem tautiešiem viņš ievāca tikai regulāras nodevas graudā par viņu ganāmpulku un māju apsargāšanu no beduīnu un filistiešu sirotājiem.
Stepē Maonas apkaimē savus lopus ganīja kāds bagātnieks, vārdā Nābals. Viņam piederēja trīs tūkstoši aitu un tūkstotis kazu. Dāvids nekad no Nābala nebija piedzinis nodevas, lai gan viņš apsargāja arī tā mantu, jo Dāvida uzturēšanās vien šajā apvidū atbaidīja sirotājus.
Kādu dienu, izdzirdējis, ka Nābals sadzinis savas avis Karmela kalnā, lai tās tur nocirptu, Dāvids aizsūtīja pie viņa desmit savus puišus ar lūgumu pēc pārtikas, sacīdams tiem:
«Eita augšā Karmelā un noejiet pie Nābala. Tad sveiciniet viņu manā vārdā un vaicājiet, kā tam labi klājas…»
Taču bagātnieks bija ļoti skops un ne visai laipns cilvēks. Tāpēc viņš saskaitās un pikti uzbrēca Dāvida sūtņiem:
«Kas tas Dāvids tāds ir, un kas īsti ir Isaja dēls? Šinīs dienās ir daudz tādu kalpu, kuri aizbēg no saviem kungiem! Vai tad lai es ņemu savu maizi un ūdeni, un savu ēšanai sagatavoto gaļu, kuru es esmu gatavojis saviem cirpējiem, un lai to piešķiru vīriem, nemaz nezinādams, no kurienes tie ir nākuši?»
Noraidījums ļoti saniknoja Dāvidu. Ar četriem simtiem vīru viņš tūdaļ devās ceļā, lai pārmācītu nekauņu. Bet tad Nābala gudrā un skaistā sieva Abigaila, sabārusi vīru par viņa muļķību, steidzās pretim bargajam bandas barvedim, lai viņu atmaidzinātu. Uz ēzeļiem viņa kā dāvinājumu veda līdzi divi simti klaipu maizes, divus ādas traukus ar viuu, piecus kautus, jau ēšanai sagatavotus aunus, piecus mērus grauzdētu graudu, simts saišķu žāvētu vīnogu un divi simti saišķu vīģu. Nonākusi Dāvida tuvumā, viņa nokāpa no ēzeļa, paklanījās viņam līdz zemei un lūdzošā balsī ierunājās:
«Mans kungs, lūdzams, nedusmojies pret šo ļaunuma apsēsto vīru, pret Nābalu, jo, kāds ir viņa vārds, tāds ir arī viņš pats: Nābals (nelga) ir viņa vārds, un niekkal- bība iet viņam līdzi. Bet es, tava kalpone, gan tavus puišus, ko tu, mans kungs, biji atsūtījis, netiku redzējusi.»
Sievietes daiļums un piemīlība pārsteidza Dāvidu kā pērkona spēriens, un viņš aizkustināts tai atbildēja:
«Slavēts lai ir tas kungs, Izraēla dievs, kas tevi šodien ir man pretī sūtījis!»
Un, apsolīdams Abigailai neaiztikt viņas vīru, Dāvids atvadījās no viņas ar šādiem vārdiem:
«Ej ar mieru atkal savās mājās! Redzi, es esmu paklausījis tavu balsi un ievērojis tavu lūgumu!»
Bet Nābals, kad aitu cirpšana" bija pabeigta, savās mājās sarīkoja varenas dzīres un pats piedzērās līdz nema
ņai. Kad viņš beidzot bija atskurbis, Abigaila vīram pastāstīja, kādas lielas briesmas viņam bija draudējušas. Sī vēsts Nābalu tā uztrauca, ka viņu ķēra sirdstrieka, un pēc desmit dienu ilgas vārguļošanas viņš nobeidzās.
Kolīdz Dāvids to uzzināja, viņš bildināja Abigailu, lai ņemtu to sev par sievu. Atraitne, ne mirkli nevilcinādamās, sēdās uz ēzeja un kopā ar piecām kalponēm steidzās uz Dāvida apmetni. Tur viņa tam pazemīgi paklanījās un sacīja:
«Jā, tava kalpone ir ar mieru, ka viņa kalpodama mazgātu sava kunga kalpu kājas!»
Dāvidam jau bija divas sievas: Mihola, kuru Sauls viņam vēlāk atņēma un atdeva Paltim, vienam no saviem uzticamajiem līdzgaitniekiem, kā arī vēl kāda cita izraēliete, vārdā Ahinoāma, bet patiesībā viņš mīlēja tikai Abigailu.
DĀVIDS FILISTIEŠU KALPĪBĀ UN SAULA TRAĢISKAIS LIKTENIS.
Dāvids saprata, ka ķēniņš sava niknumā nerimsies, iekams nebūs viņu nogalinājis vai ari sagūstījis dzīvu. Vajadzēja aiziet no Izraēla un paslēpties tādā vietā, kur Saula roka nesniegtos. Rūgtā nediena un bēguļošana Dāvidu bija iedzinusi dziļā izmisumā. Vēlāk talantīgs dzejnieks viņam piedēvēja šādus, patiesu sāpju caurstrāvotus vārdus (56. psalms, 2. un 3. pants):
«Apžēlojies par mani, ak dievs,
Jo cilvēki grib mani iznīcināt!
Pretinieks man uzmācas ik dienas.
Mani ienaidnieki nemitīgi mani vajā,
Jo daudz ir to,
Kas saceļas pret mani savā lepnībā.»
Nebija citas izejas, un Dāvidam vajadzēja spert sāpīgu un pazemojošu soli: viņš piedāvāja savus pakalpojumus filistiešu pilsētas Gatas ķēniņam Ahišam.
Senais ienaidnieks pieņēma viņu ar lielāko prieku. Seši simti kaujās rūdītu vīru palīdzība nebija zemē metama. Turklāt viņam bija svarīgi, lai Izraēls arī turpmāk novājinātu sevi ar iekšējiem dinastiskiem strīdiem. Tagad Ahišam radās iespēja šos ķīviņus saasināt, izspēlējot Dāvidu pret Sauļu.