Dāvids kā lēni saņēma Ciklagas pilsētiņu netālu 110 Gazas. Viņš apmetās tur ar savu karaspēku un ģimeni, kurā ietilpa arī abas viņa sievas Abigaila un Ahinoāma. Ahišs viņam uzdeva izdarīt iebrukumus Izraēla zemē, taču Dāvidam nenāca ne prātā uzbrukt saviem tautas brāļiem. Toties viņš postīja amalekiešu zemes, jo tie bija senseni ebreju cilšu ienaidnieki. Lai nebūtu liecinieku viņa iebrukumiem, Dāvids līdz pēdējam apkāva visus iedzīvotājus, ieskaitot sievietes un bērnus, bet, atdodams Ahišam salaupītos vēršus, ēzeļus, kamieļus un citu mantību, sacīja, ka tas viss esot iegūts izraēliešu zemēs. Lētticīgais filistiešu ķēniņš noticēja Dāvidam un, priekā berzēdams rokas, lielījās ar šādiem vārdiem:
«Viņš ir kaut ko ļoti nepatīkamu izdarījis savā tautā Izraēlā, tāpēc ka tie viņu ienīst līdz nāvei, un tādēļ viņš būs manš kalps uz mūžīgiem laikiem.»
Filistieši posās jaunam karam pret Sauļu. Ahišs savam karaspēkam piepulcināja arī Dāvidu un viņa seši simti karavīrus. Taču filistiešu ķēniņi un dižciltīgie neuzticējās izraēliešiem un pieprasīja viņus aizvākt. Dāvids atgriezās Ciklaga, sirds dziļumos ļoti apmierināts, ka viņam nevajag karot pret saviem tautiešiem, kas tiktu uzskatīts par nodevību.
Bet izrādījās, ka viņa prombūtnes laikā amalekieši atriebdamies nodedzinājuši Giklagu un aizveduši gūstā daudz ļaužu, to skaitā arī Dāvida ģimeni. No amalekie- šiem paglābušies iedzīvotāji sagaidīja Dāvidu ar raudām un pārmetumiem un pat piedraudēja nomētāt viņu ar akmeņiem.
Dāvids tūdaļ dzinās pakaļ laupītājiem, sakāva viņus un atņēma tiem visus gūstekņus, arī savus piederīgos. Iegūto laupījumu viņš sadalīja starp saviem ciltsbrāļiem, Jūdas zemes iedzīvotājiem, lai nodrošinātu viņu atbalstu nākamajā cīņā par ķēniņa troni.
Sajā laikā Ramataimā valdīja dziļas sēras, jo no dzīves bija šķīries pravietis Samuēls. Sauls tagad bija atbrīvojies no sava sīvākā ienaidnieka pēc Dāvida, kurš bija pārgājis filistiešu pusē un tāpēc, pēc Saula domām, vairs nevarēja pretendēt uz troni. Gribēdams iebiedēt priesterus, Sauls lika saķert un nogalināt visus viņu atbalstītājus: dažādos zintniekus un zintnieces, pareģoņus un pesteļo- tājus. Izraēlā tolaik tādu bija daudz, tauta bija pieradusi izmantot viņu pakalpojumus, tāpēc visā zemē valdīja šausmu, izbaiļu un savstarpēju aizdomu atmosfēra.
Citādi Sauls ikdienā bija saglabājis vienkāršu un tīru dzīves veidu. Neviens nenoliedza viņa lielos kaujas nopelnus un neatlaidīgos pūliņus Izraēla varenības labā. Lie- lumlielā tautas daļa viņu vēl aizvien cienīja un pat mīlēja. Saula autoritāte bija tik liela, ka pat Dāvids neiedrošinājās viņu nogalināt, lai gan divas reizes radās iespēja to izdarīt. Tomēr nemitīgās priesteru intrigas un baumas, ka Samuēls svaidījis' Dāvidu par ķēniņu, laupīja Saulam dvēseles līdzsvaru un paskubināja viņu uz pārsteidzīgu un varmācīgu rīcību. Uz nepieejamas klints Gibeas pilsētā uzcēlis sev cietoksni, viņš tā mūros sarūgtinājumā un vientulībā pavadīja savas mūža dienas.
Bet pa to laiku virs jaunās Izraēla valsts savilkās draudīgi mākoņi. Pāri tās robežām iebruka apvienoto filistiešu ķēniņu varenais karaspēks. Simtiem bruņotu kaujas ratu un tūkstošiem dzelzīs iekaltu karavīru apmetās Sunamā Jezreēlas ielejā, tātad pašā Izraēla sirdī.
Sauls savu karaspēku bija izvietojis Gilboa kalnu nogāzēs, no kurienes varēja labi pārskatīt visu zemieni. Filistiešu milzīgā apmetne izraisīja viņā satraukumu un bezpalīdzības noskaņu neatvairāmā likteņa priekšā.
Saula sejā iezagās nolemtības un izmisuma ēna. Pēc drūma pārdomu brīža viņš pajautāja saviem uzticamajiem biedriem, vai tuvumā nav kāda zintniece, kas pareģotu nākotni. Izbrīnījušies galminieki atgādināja ķēniņam, ka viņš pats taču pavēlējis iznīcināt visus pareģoņus. Bet pēc vietējo iedzīvotāju iztaujāšanas izrādījās, ka Endoras tuvumā no vajāšanām tomēr paglābusies veca gaišreģe, kura izsaucot mirušo garus un no tiem uzzinot nākamību.
Sauls nosprieda pārģērbties un doties pie viņas. Tikko pienāca nakts, viņš ietinās ceļotāja apmetnī un kopā ar diviem ieroču nesējiem klusītiņām izzagās no apmetnes. Gaišreģe, bīdamās no ķēniņa uzsūtītiem vajātājiem, negribēja viņu laist iekšā. Tikai tad, kad atnācējs zvērēja, ka viņai nekas ļauns nenotiks, zintniece pajautāja, kura mirušā garu lai viņa izsauc. Sauls palūdza no viņpasaules izsaukt Samuēlu.
Pēc dažādām maģiskām izdarībām parādījās pravieša rēgs. Un tikai tad garu izsaucēja atskārta, ka noslēpumainais atnācējs ir pats ķēniņš.
«Kāpēc tu mani esi pievīlis?» viņa izbailēs izsaucās. «Tu esi Sauls!»
Taču Sauls zīlnieci atkal nomierināja un, tā kā viņš pats izsaukto garu neredzēja, izprašņāja, kāds izskatās ar burvestības palīdzību no aizkapa izsauktais. No gaišreģes apraksta viņš pārliecinājās, ka ieradies patiešām viņa ilggadīgais nesamierināmais pretinieks. Tad ķēniņš tam pazemīgi paklanījās un lūdza padomu, kā rīkoties, lai atvairītu filistiešu iebrukuma briesmas.
Bet Samuēls pat pēc nāves palika nesamierināms. Viņš vēlrejz pārmeta Saulam virspriestera tiesību piesavināšanos un līdz ar to Jahves gribas nozākāšanu. Sāds noziegums nevarot palikt nesodīts: kaujā pret filistiešiem viņš iešot bojā kopā ar saviem dēliem, bet vēlāk tikšot izdeldēta visa viņa dzimta.