Baismīgā vēsts tā satrieca Sauļu, ka viņš nesamaņā nokrita zemē. Kad beidzot ķēniņu veda pie atjēgas, viņš negribēja pat ne kumosiņa iebaudīt, lai gan bija ļoti novārdzis. Tikai kad gaišreģe ilgi un neatlaidīgi uzstāja, Sauls beidzot iekoda gabaliņu neraudzētas maizes un mazlietiņ vārītas teļa gaļas.
Nākamajā dienā iedegās kauja. Izraēlieši cieta briesmīgu sakāvi, bet dzīvajos palikušie paniskās bailēs metās bēgt. Saula dēli, tai skaitā arī cēlsirdīgais Jonatāns, krita kaujas laukā kopā ar tūkstošiem savu ieroču biedru. Sauls bija ievainots, bet paguva aizbēgt. Taču filistieši viņu neatlaidīgi vajāja, un, kad kļuva skaidrs, ka aizbēgt neizdosies, Sauls pasauca savu ieroču nesēju, lai tas viņu nodurtu ar zobenu. Tomēr jaunajam puisim pietrūka drosmes nokaut ķēniņu, tāpēc Sauls izdarīja pašnāvību, pats mezdamies uz zobena smailes. Uzticīgais ieroču nesējs pēc sava pavēlnieka nāves arī vairs negribēja dzīvot un tāpat ar zobenu nodūra pats sevi.
Filistieši nocirta Saulam galvu un kopā ar bruņām izlika aplūkošanai Aštartes un Dagona templī. Turpretī rumpi pakāra uz Bet-Sanas pilsētas mūra.
Ziņas par ķēniņa mirstīgo atlieku nozaimošanu nonāca līdz Jabešas pilsētai, kuru Sauls kādreiz bija atbrīvojis no amoniešu virskundzības. Atlīdzinādami pateicības parādu, šīs pilsētas iedzīvotāji izzaga kritušā ķēniņa līķi un ar godu apglabāja pilsētas kapos.
Filistieši ieņēma Jezreēlas ieleju, šādā kārtā iegūdami ērtu izejas pozīciju visas Kānaānas iekarošanai. Valsts, ko ar tik lieliem pūliņiem bija izveidojis Sauls, beidza 'pastāvēt.
DAVIDS APRAUD SAULA UN JONATĀNA NĀVI.
Par traģiskajiem notikumiem Jezreēlas ielejā Dāvids uzzināja, kad viņš atgriezās Ciklagā pēc karagājiena pret amelekiešiem. Viņam pie kājām metās kāds cilvēks sadriskātās drēbēs un ar pīšļiem apkaisītu galvu. Raudādams un vaimanādams tas izdvesa vēsti par Saula, Jonatāna un divu citu ķēniņdēlu nāvi. Svešinieks izrādījās kāds amelekietis, kurš kā algotnis bija kalpojis Izraēla karapulkos un piedalījies nelaimīgajā kaujā. Viņš pastāstīja, ka pēc Saula vēlēšanās nodūris ievainoto ķēniņu ar zobenu un kā pierādījumu saviem vārdiem pasniedza Saula amata nozīmes — diadēmu un roku sprādzes. Visu šo stāstu atnācējs bija izdomājis, cerēdams, ka Dāvids viņam atlīdzinās par sava ienaidnieka nogalināšanu. Patiesībā, no kaujas lauka bēgdams, amelekietis bija atradis Saula līķi un pirms filistiešu ierašanās norāvis tam amata nozīmes. Taču savos aprēķinos gudrinieks vīlās, jo Dāvids lika viņu nonāvēt tāpēc, ka tas bija iedrošinājies pacelt roku pret iesvaidīto ķēniņu.
Saula bēdīgais gals Dāvidu ļoti skumdināja, jo tas nozīmēja arī pirmās apvienotās izraēliešu valsts bojā eju. Bet Jonatāna nāve viņam sagādāja dziļu personisku izmisumu. Dāvids taču zaudēja vienīgo īsti uzticamo draugu, kurš viņu nepameta pat visgrūtākajos dzīves brīžos, tik nesavtīgu draugu, kāds dzīvē reti sastopams. Neviens Dāvida sirdī nespēs aizvietot Jonatānu.
Dāvids raudāja un mocījās neremdināmās sāpēs, dauzīja galvu pret sienu, saplēsa drēbes sev mugurā, un kopā ar viņu žēli vaimanāja arī viņa ieroču biedri un ģimene. Līdz pat vakaram neviens neņēma ne kumosa mutē, neviens cauru nakti neaizvēra acu. Nākamajā rītā Dāvids ar salauztu sirdi, klusēdams un ciešanu izmocīts, klaiņoja pa istabām. Bet tad viņš pasniedzās pēc savas iemīļotās kokles un, ar pirkstiem stīgas strinkšķinādams, sirdi aizkustinošā elēģijā pauda savu izmisumu:
«Tavs krāšņums, ak Izraēl, ir kritis tavos kalnos,
Ak, kā ir krituši varoņi!
Tikai nepaudiet to Gatā,
Nesludiniet to kā prieka "vēsti Aškelonas ielās,
Lai filistiešu meitas nepriecājas,
Lai neapgraizīto meitas negavilē!
Jūs, Gilboa kalni,
Lai nekrīt uz jums ne rasa, ne lietus,
Lai uz jums nav tīrumu,
No kurienes nāk augļu pirmaju upuru dāvanas,
Jo tur guļ nomesti varoņu vairogi, ari Saula vairogs, Ko neviens vairs nesvaidīs ar elļul
Bez caururbto asinīm un varoņu miesu taukiem Nekad neatlaidās Jonatāna stops,
Un nekad neatgriezās bez uzvaras laupījuma mājās Saula zobens.
Sauls un Jonatāns, tik mīlami un dārgi,
Dzīvībā un nāvē tie netika šķirti;
Viņi bija ātrāki nekā ērgli un stiprāki nekā lauvas!
Ak Izraēla meitas! Raudiet par Sauļu, Kas jūs tērpa dārgā purpurā
Un greznoja jūsu tērpus ar mirdzoša zelta rotājumiem! Ak, kā šie varoņi ir krituši cīņas karstumāl Uz taviem kalniem nodurts guļ Jonatāns! Man tevis žēl, mans brāli Jonatāni Tu biji man ļoti mīļš!
Tava mīlestība man bija daudzkārt dārgāka
Nekā sievu mīlestība!
Ak, kā šie varoņi ir krituši,
Un kā kara ieroči ir cīņā gājuši bojā!»
(2. Samuēla grāmata, 1. noda|a, 19.—27. pants.J
DĀVIDS TIEK IEVĒLĒTS PAR JŪDAS ĶĒNIŅU UN CĪNĀS PAR IZRAĒLA TRONI.
Dāvids piederēja pie Jūdas cilts. Kā trimdinieks un laupītāju barvedis viņš savus dzimtsbrāļus ne tikai pasargāja no tuksneša sirotāju iebrukumiem, bet pat sadalīja ar tiem no amelekiešiem iegūto laupījumu. Tādā kārtā viņš iemantoja savu tautiešu kvēlu pateicību un pieķeršanos. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka pēc Saula nāves Dāvidu ataicināja uz Hebronu un šeit pasludināja par Jūdas ķēniņu. Tajā pašā laikā Pārjordānas pilsētā Mahanaimā, tātad patālāk no filistiešu varas loka, virspavēlnieks Abners, ko atbalstīja desmit ziemeļu ciltis, par ķēniņu iecēla Saula ceturto dēlu Išbošetu. Tas bija gļēvas gribas cilvēks bez jebkādas ietekmes un tūlīt kļuva var paklausīgu ieroci visvarenā Abnera rokās, tāpēc Abneram piederēja faktiskā vara visā Izraēlā, izņemot Jūdas novadu.