Dāvids atteicās paklausīt Išbošetam un tādā kārtā izraisīja valsts sašķelšanos. Dumpim pret Saula dinastiju, ko atbalstīja tautas vairākums, agrāk vai vēlāk vajadzēja novest pie pilsoņu kara. Dāvids plānveidīgi tam gatavojās. Tā kā viņš bija ne tikai drosmīgs, pieredzējis karavadonis, bet ari izmanīgs un tālredzīgs politiķis, viņš skaidri apzinājās, ka šķelšanās patiesais iemesls ir pretiš-
ķības, kādas no laika gala pastāvējušas starp ziemeļu un dienvidu ciltīm. Tāpēc viņš jau pašā sākumā centās iegūt ziemeļu cilšu labvēlību un šajā nolūkā aizsūtīja uz Jabešu savus vēstnešus, lai pilsētas iedzīvotājiem izsacītu savu pateicību par Saula mirstīgo atlieku izzagšanu un to apbedīšanu ar ķēniņam pienācīgu godu. Tāpat visā Izraēla zemē viņš izplatīja vēsti, ka licis izsludināt Jūdā sēras un pavēlējis sodīt ar nāvi amelekieti, kurš bija iedrošinājies pacelt roku pret ķēniņa dzīvību. Sajās izdarībās viņam talkā nāca iztapīgie priesteri. Kopš tiem laikiem, kad ķēniņš bija saķildojies ar Samuēlu un sarīkojis Nobē priesr teru apkaušanu, viņi bija nesamierināmā naidā ar Saula namu, bet Dāvidu uzskatīja par paklausīgu savas gribas izpildītāju.
Septiņarpus savas valdīšanas gadus Hebronā Dāvids izmantoja, lai radītu spēcīgu, kaujas gara apdvestu karaspēku, par kura pavēlnieku viņš iecēla Joābu. Filistiešu modrību Dāvids bija paspējis iemidzināt, un tie nekā ļauna nenojauta. Viņi uzskatīja Dāvidu par drošu un paklausīgu vasali, kurš darbojas viņu labā, jo Dāvids, būdams varas uzurpators vienā novadā, bija sašķēlis Izraēlu un sekmējis to, ka agrāk vienotā valsts tagad sadalījusies divās savstarpēji naidīgās daļās.
Pilsoņu karš starp tām sākās ar asiņainu kauju pie Gibeonas dīķa. Atbilstoši senai parašai to ievadīja divcīņa, kurā sastapās divpadsmit benjamīnieši ar divpadsmit jūdiešiem. Cīņa bija tik sīva, ka visi tās dalībnieki krita. Tūlīt pēc tam sākās īstā kauja, kas ilga visu dienu. Jūdas armija Joāba vadībā tajā guva pilnīgu uzvaru, un Išbo- šeta karavīri metās bēgt. Ienīstajam Abneram pakaļ dzinās Joāba brālis Asahēls. Tas bija dedzīgs jauneklis, taču kaujās vēl maz pieredzējis. Abners trīs reizes uzaicināja viņu izvēlēties sev citu pretinieku.
«Atstājies no manis!» viņš brīdināja jaunekli. «Kādēļ lai es tevi nogāžu pie zemes? Kā tad es varēšu pacelt savu vaigu tava brāļa Joāba priekšā?»
Taču Asahēls savā aizrautībā palika nedzirdīgs pret visiem brīdinājumiem. Tad Abneram gribot negribot vajadzēja stāties divcīņā ar viņu, un pieredzējušais karavīrs bez pūlēm iztrieca jaunajam puisim cauri šķēpu.
Joābs, atradis kaujas laukā sava brāļa līķi, lielās sāpēs saplosīja savas drēbes un zvērēja asiņainu atriebību Abneram.
Karš par Izraēla troni bija ilgs un sīvs. Izraēlieši pakāpeniski tika atspiesti arvien tālāk, bet Dāvids guva lielākus un lielākus panākumus. Viņa pulku rindās ieplūda daudz karavīru, turklāt pat no ziemeļu ciltīm. To vidū bija patiesi patrioti, kas ar laiku bija nākuši pie pārliecības, ka vienīgi Dāvids spēj aizsargāt Izraēlu no filistiešiem, bet netrūka arī iztapoņu, kuri allaž cenšas pāriet uzvarētāja pusē.
Nemitīgo neveiksmju pēc Abners arvien vairāk zaudēja Mahanaimā savu ietekmi. Viņa vara bija dibinājusies uz vispārēju pārliecību, ka viņš Izraēlā ir visizcilākais karavadonis, kuram pretim stāties nespēj pat Dāvids. Tagad Abnera slava bija tik lielā mērā izdzisusi, ka viņš nevarēja būt drošs pat par karaspēka atbalstu. Marionešu ķēniņš Išbošets un viņa galminieki pret savu karavadoni sāka izturēties ne tikai nevērīgi, bet pat ar nicinājumu. Drīz vien tas noveda līdz atklātam ķīviņam. Juzdams, ka vara viņam izslīd no rokām, Abners meklēja veidu, kā nostiprināt savas pozīcijas, un sāka gulēt ar vienu no mirušā ķēniņa Saula harēma sievām, vārdā Riepa. Sāda patvarība Išbošetam bija tikpat kā tiešs drauds. Saskaņā ar senajām ierašām tiesības uz mirušā valdnieka harēmu bija vienīgi troņa mantiniekam, tāpēc Abnera izrīcība ar Riepu varēja nozīmēt, ka karavadonis grasās izdarīt valsts apvērsumu.
Sajā sakarā starp ķēniņu un viņa karaspēka virspavēlnieku izcēlās asa ķilda. Abners tajā atgādināja Išbošetam, ka, tikai pateicoties viņam, Išbošets ticis pie ķēniņa kroņa, un vienubrīd, zaudējis pašsavaldīšanos, pat paziņoja, ka, pēc viņa domām, Dāvids gūs uzvaru pār Saula namu. Vājais un nevarīgais ķēniņš Abnera vārdus iztulkoja kā draudus pamest viņu un lielās izbailēs gļēvi atgriezās savās istabās.
Abners nosprieda nekavējoties rīkoties, lai glābtu sevi no pilnīgas bojā ejas. Viņš slepšus nosūtīja Dāvidam ziņu, ka ar visu karaspēku pāries Dāvida pusē, ja viņam nodrošinās neaizskaramību un virspavēlnieka amatu. Dāvids šo priekšlikumu pieņēma ar noteikumu, ka Abners atvedīs viņam Miholu, Dāvida kādreizējo sievu, kuru Sauls bija atdevis kādam citam.
Abners Miholu paņēma līdzi ar varu. Viņas vīrs Paltis bija bezgala nobēdājies. Šņukstēdams un izmisumā rokas lauzīdams, viņš skrēja nopakaļ mīļotajai, līdz Abners zaudēja" pacietību un, piedraudēdams viņam ar nāvi, pavēlēja Paltim iet mājup. Nelaimīgajam vīram, kurš nespēja pretoties bagāto varmācībai, vajadzēja samierināties ar savu likteni.