Tā kā priesteri jau sen sludināja, ka Dāvidu par Izraēla ķēniņu izvēlējies pats Jahve, Abneram nebija grūti pārliecināt vecajos, ka nepieciešams uzsākt sarunas, jo sevišķi tāpēc, ka ciesto sakāvju dēļ citas izejas nemaz nebija.
Ziemeļu cilšu pārstāvjus Hebronā uzņēma ļoti laipni. Līgums drīz vien bija noslēgts, un Dāvids sūtņiem par godu sarīkoja lieliskas dzīres.
Karaspēka pavēlnieks Joābs pa to laiku uzturējās .apmetnē pie saviem karavīriem. Izbrīnījies par nolīgumu, viņš aizsteidzās pie Dāvida un rūgtuma pilns teica:
«Ko tu esi izdarījis? Redzi, es zinu, ka Abners bija pie tevis atnācis, bet kāpēc tu esi viņu atlaidis, un tas, savu ceļu iedams, ir aizgājis. Tev gan tik daudz jāpazīst Abners, Nera dēls, lai saprastu, ka tas bija nācis tevi pievilt un ar nolūku izdibināt tavu došanos ceļā, ir tavu mājās pārnākšanu, un lai izpētītu itin visu, ko vien tu dari!»
Joābam, protams, nevarēja būt pa prātam, ka Abners iemantojis ķēniņa žēlastību. Viņa acīs Abners bija bīstams sāncensis karaspēka pavēlnieka amatā, bet vispirms jau viņa brāļa slepkava, kuram saskaņā ar asins atriebības parašām vajadzēja pienācīgi atmaksāt. Pēc vētrainas sarunas ar ķēniņu Joābs nosprieda rīkoties. Abners patlaban atradās atceļā uz Mahanaimu. Ar ieganstu, ka Dāvids viņam grib vēl papildam ko paziņot, Joābs savu pretinieku atvilināja atpakaļ uz Hebronu un sarunas laikā nodūra viņu.
Dāvids vairāku iemeslu dēļ slepkavu nesodīja. Vispirms viņš patiesībā bija apmierināts, ka tik negaidītā veidā ticis vaļā no bīstama sabiedrotā. Turklāt asins atriebības pienākums Izraēlā bija tik svēts un negrozāms, ka pat Dāvids neiedrošinājās tam pretoties. Un, visbeidzot, Dāvids negribēja sanīsties ar Joābu, kura spēks bija pieaudzis tiktāl, ka pat ķēniņš no tā vienkārši baidījās.
Vēsts par nolīgumu ar Dāvidu izraisīja Mahanaimā nepieredzētas izbailes. Išbošets aiz pārbīļa paģība, bet viņa galminieki un piekritēji paklusām aizbēga no pils, lai tikai glābtu savu ādu.
Kādā tveicīgā dienā, kad vientuļais, no visiem pamestais Išbošets bija atgūlies diendusā, divi par labības tirgoņiem pārģērbušies benjamīnieši iezagās pilī, ielauzās ķēniņa guļamistabā un tur viņu ar zobeniem nodūra. Tad
viņi nocirta Išbošetam galvu un aiznesa Dāvidam, gaidīdami no viņa atlīdzību. Taču savās cerībās abi pievīlās: Dāvids pavēlēja nocirst ķēniņa slepkavām rokas un kājas un viņu rumpjus pakārt Hebronā pie dīķa par brīdinājumu visiem, kuri iedomātos pacelt roku pret svaidīto ķēniņu. Išbošeta galva svinīgi tika apbedīta Abnera kapenēs.
Mahainaimas pilī dzīvoja Jonatāna dēls, kurš bija klibs uz abām kājām. Kad Jonatāns krita kaujā Jezreēlas ielejā, zēnam bija tikai pieci gadi. Izdzirdot nelaimes vēsti, Jonatāna dēla aukle izbailēs metusies bēgt, un zēns izkritis viņai no rokām. Tagad Dāvids pievāca kritušā drauga dēlu un tēvišķīgi par to rūpējās. Saula kroplajam mazdēlam visu mūžu bija tiesības ēst pie ķēniņa galda, un pret viņu izturējās tāpat kā pret citiem ķēniņa ģimenes locekļiem.
Pēc Abnera nāves un Saula dinastijas krišanas Dāvids bija vairs vienīgais nopietnais pretendents uz Izraēla troni. Ne tikai tāpēc, ka viņa armija bija uzvarējusi, bet arī tāpēc, ka Samuēls viņu kādreiz bija svaidījis par ķēniņu. Ziemeļu cilšu pārstāvji, kuri baidījās no filistiešu pieaugošās varenības, ieradās Hebronā, lai oficiāli piedāvātu Dāvidam Izraēla ķēniņa kroni. Tādā kārtā Dāvids, kurš vairāk nekā septiņus gadus bija valdījis Hebronā, kļuva par visas Izraēla valsts ķēniņu. Savas valdīšanas nākamajos trīsdesmit gados viņš pakļāva sev filistiešus un izveidoja visspēcīgāko valsti visā ebreju tautas vēsturē.
DĀVIDA PILSĒTA.
Kad filistieši uzzināja, ka viņu vasalis licis sevi izsludināt par visa Izraēla ķēniņu, viņi nolēma Dāvidu notvert un sodīt kā dumpinieku. Viņu varenais karaspēks parādījās plašajā Rafaimas ielejā, kas atrodas rietumos no Jeruzalemes, un tādā kārtā pārrāva izraēliešu komunikācijas starp valsts ziemeļiem un dienvidiem. Bet filistiešu neieņemtie kalnu apvidi pārgājieniem nederēja, jo tos šķērsoja daudzas gravas un klinšu aizas.
Dāvida stāvoklis bija ļoti grūts. Viņa karaspēka vienības, lai gan tās bija pastiprinātas ar ziemeļu cilšu karavīriem, nespēja stāties pretim filistiešu kaujas ratiem. Tāpēc Dāvids nolēma neatkārtot kļūdu, kādu jau bija izdarījis Sauls, ielaizdamies ar filistiešiem atklātā kaujā. Dāvids aprobežojās tikai ar pēkšņiem, atsevišķiem iebrukumiem, kādos viņš bija guvis lielu pieredzi savas bēgu-
Jošangs laikos. Turklāt viņam, salīdzinot ar filistiešiem, bija tā priekšrocība, ka, būdams Viņu vasalis, viņš bija pamatīgi iepazinies ar pretinieka kaujas paņēmieniem.
Filistiešu karaspēks, ko nikni plucināja partizānu karš, pamazām zaudēja pašpaļāvību un, draudot kaut vai vis- mazākām briesmām, metās bēgt. Izdevīgos brīžos Dāvids izdarīja atklātus, apņēmīgus uzbrukumus un tādā veidā izcīnīja divas lielas uzvaras. Iebrucēji bija spiesti pamest pilsētas un ciemus citu pēc cita un beidzot atkāpties savu zemju robežās. Cik smaga bija viņu sakāve un spēku atslābums, liecina tas, ka izraēlieši tos vajāja līdz pat filistiešu pilsētas Gatas mūriem. Kopš šā laika filistieši nekad vairs neatguva iepriekšējo spēku un ar laiku tiem pat vajadzēja atzīt izraēliešu virskundzību.
Dāvida apvienotai valstij, nebija savas galvaspilsētas. Hebrona atradās pārāk tālu uz dienvidiem, turklāt to kā Jūdas novadam piederīgu par savu galvaspilsētu neatzītu ziemeļu ciltis. Tāpēc Dāvids pievērsa uzmanību Jeruzalemei. Tā četrus gadsimtus bija piederējusi jebusiešiem, un savstarpēji nenovīdīgās izraēliešu ciltis to varēja uzskatīt par neitrālu pilsētu.