Taču Jeruzalemi ieņemt nebija viegli. Pilsēta bija uzcelta uz trim pakalniem, to apsargāja uz nepieejamas Cio- nas klints uzcelti tālu izvirzīti nocietinājumi, un līdz šim tā bija sekmīgi pretojusies visiem ienaidniekiem. Jeruzalemes iedzīvotāji jutās tajā pilnīgi droši un jokodamies mēdza sacīt, ka pilsētu spētu aizstāvēt pat tāds garnizons, kurā būtu tikai klibi un akli.
Tāpēc nav nekāds brīnums, ka Jeruzalemes iedzīvotāji, sakāpuši uz mūriem, sagaidīja izraēliešus ar zobgalībām. Dāvida karaspēks devās vienā uzbrukumā pēc otra un katru reizi tika atsists. Pacietību zaudējis, viņš beidzot saviem karavīriem apsolīja, ka ikviens, kas pirmais uzvarēs jebusieti, tiks iecelts dižciltīgā vadoņa godā.
Paveikt grūto Jeruzalemes iekarošanas uzdevumu apņēmās Joābs. Pilsētu varēja ieņemt tikai ar viltību, tāpēc Joābs ilgi klaiņoja pa tās apkārtni, ievāca ziņas un beidzot atklāja slepenu eju, pa kuru varēja nokļūt bastionā. Ielejā Jeruzalemes austrumu pusē atradās avots, no kura pilsētā veda statenisks, kjintī izkalts kanāls. Joābs ar saujiņu karavīru pa šo ceļu ielauzās nocietinājumos. Jebu- sieši 110 šīs puses uzbrukumu nebija gaidījuši, tāpēc tie, ieraudzījuši izraēliešu karavīrus, atstāja mūrus, lai stātos pretim ienaidniekam. Dāvids izmantoja šo bridi un spēcīgā triecienā ieņēma pilsētu.
Pakalnu ar pili pilsētas dienvidu daļā viņš izvēlējās par Izraēla galvaspilsētu un nosauca par «Dāvidpili». Dāvids nekavējoties ķērās pie pilsētas izbūves un nolēma uzcelt sev liela monarha cienīgu mājokli. Sajā nolūkā Dāvids vienojās ar Tīras ķēniņu Hīrāmu. Maiņas tirdzniecības ceļā Dāvids no tā saņēma ciedru kokus, kā arī amatniekus un pieredzējušus celtniekus. Ar viņu palīdzību tika uzcelta pils, kura greznības un arhitektoniskā veidojuma ziņā neatpalika no apkārtējo valstu valdnieku vislepnākajiem mājokļiem.
Dāvids arī vēl citādā ziņā centās atdarināt šos monarhus. Tā kā harēms tajos laikos tika uzskatīts par ķēniņa varenības redzamāko mēru, viņš ierīkoja sev harēmu ar daudzām sievām un piegulētājām. Ar laiku viņam saradās daudz bērnu, kas ar kņadu, smiekliem un ķīviņiem pildīja visus pils nostūrus.
Valsts apsvērumi prasīja, lai Jeruzaleme kļūtu arī par Izraēla reliģisko galvaspilsētu. Kulta centrs tomēr varēja būt tikai derības šķirsts, kas kopš Saula laikiem atradās mazajā Kirjat-Jearimas pilsētiņā. Savu galminieku un trīsdesmit tūkstoš vīru liela karaspēka priekšgalā Dāvids devās uz turieni pēc šķirsta.
Šķirstu novietoja ratos, kuros bija iejūgti vērši, bet vis- apkārt tam nostājās Levija cilts priesteri ar virspriesteriem Abjatāru un Cadoku priekšgalā. Izraēlieši, kas lielā skaitā pavadīja šķirstu, savu prieku pauda, diedami un dziedādami kokļu, cimbolu, dūdu, tamburīnu un bungu pavadībā. Triumfālās procesijas priekšgalā baltās priestera linu drānās ģērbies gāja pats Dāvids.
Taču, iekams procesija bija sasniegusi Jeruzalemi, Jahve lika sevi manīt visai satraucošā veidā. Skaļās jezgas izbiedētie vērši pēkšņi kļuva tramīgi, rati nošķiebās sāņus, un svētais šķirsts būtu novēlies zemē, ja pēdējā mirklī to nesaturētu kāds dievbijīgs vīrs, vārdā Uza. Bet pieskaršanās šķirstam bija liela svētuma apgānīšana, un Jahve, neraugoties uz pārkāpēja labo nodomu, sodīja viņu ar nāvi. Tas atstāja uz Dāvidu tik satriecošu iespaidu, ka viņš tūlīt lika pārtraukt svinības un šķirstu nodeva uzgla- bāšanā kādam izraēlietim, kura vārds bija Obed-Edoms.
Tikai pēc trim mēnešiem Dāvids iedrošinājās šķirstu vest tālāk uz galvaspilsētu. Tauta atkal neprātīgā pacilātībā dejoja un dziedāja, sudraba taurēm un stabulēm, cim-
bolēm un bungām skandot. Dimdošajā kņadā kā apburts gaja Dāvids, apjozts tikai ar linu plecu segu, bet galvā virs kuplajām rudo matu cirtām viņam mirdzēja ķēniņa zelta diadēma. Trinkšķinādams savu kokli, Dāvids kopā ar tautu dejas solī gāja pa pilsētas šaurajām ieliņām. Tūlīt aiz viņa, augstu uz pleciem paceltu, Ievīti nesa derības šķirstu. Spilgtajā saulē tā pārvalks un ķerubi ar izplestajiem spārniem mirdzēja žilbinošā spozmē.
Dāvida sieva Mihola nolūkojās uz gājienu pa logu. Redzot Dāvidu lēkājam un dejojam ar pilsētas mazajiem ļaudīm, viņa savā sirdī ķēniņu nonicināja un nedomāja to slēpt.
Derības šķirstu novietoja šim nolūkam sagatavotā svētnīcas teltī. Pēc upurēšanas, pārtikas izdalīšanas tautai un kopējām dzīrēm Dāvids atgriezās mājās. Mihola viņu sagaidīja ar izsmieklu un zobgalīgi teica:
«Cik cienījami gan ir izturējies šodien Izraēla ķēniņš, kad viņš bija gandrīz pilnīgi atsedzies savu pavalstnieku kalpoņu priekšā, kā to parasti dara tikai nelietīgi vīrieši!»
Izsmiekla dziļi aizskartais Dāvids to nekad viņai nepiedeva. Mihola līdz pat sava mūža beigām bija nežēlastībā un nekad savam vīram nedzemdēja dēlu. Triumfēja Abi- gaila, Ahinoāma un daudzās piegulētājas, kuras kļuva par laimīgām ķēniņa dēlu un meitu mātēm.
Kādu dienu Dāvids atsauca pie sevis godājamo pravieti Nātānu un teica: '
«Redzi, es te dzīvoju ciedru koku namā, bet tā kunga šķirsts mīt starp telts segām.»
Un paziņoja viņam, ka grib Jeruzalemē uzcelt svētnīcu, kas greznības ziņā pārspētu viņa pili. Nātāns pirmajā mirklī apsveica šādu nodomu, taču nākamajā dienā paziņoja, ka naktī ar viņu runājis Jahve un aizliedzis celt svētnīcu, jo gribot ari turpmāk palikt ganu tautas dievs un mitināties teltī. Dāvidam vajadzēja pakļauties visaugstākā gribai un atsacīties no sava plāna izdaiļot galvaspilsētu ar lepnu templi, kurš tika uzcelts tikai viņa slavenā pēcteča Salamana laikā.