Pēc kāda laika izrādījās, ka Batseba kļuvusi grūta. Tad ķēniņš sagudroja nekrietnu plānu, kā atbrīvoties no viņas vira, kuram bija nodarīta tāda pārestība. Ar vēstnesi viņš nosūtīja Joābam pavēli, lai tas liktu Urijam ierasties pie ķēniņa ar ziņojumu par kara norisi.
Krietnais' karavadonis drīz vien ieradās pilī un sniedza sīku ziņojumu. Dāvids uzņēma viņu ar liekuļotu labvēlību, pacienāja pie sava galda, bet vakarā aizsūtīja viņu uz mājām, ieteikdams atpūsties pēc ceļa grūtībām. Bet Orijs apgūlās turpat pilī uz grīdas kopā ar sardzes vīriem. Kad no rīta Orijam jautāja, kāpēc viņš nav gājis pie savas sievas, karavadonis ar cieņu atbildēja:
«Ir dieva šķirsts, ir Izraēls, ir Jūda mīt teltīs, un. mans karavadonis Joābs, un mana kunga kalpi mīt atklātā laukā teltīs; kā tad lai es ietu savā namā, lai ēstu un dzertu 1111 gulētu pie savas sievas?»
Dāvids nosūtīja Ūriju atpakaļ pie Joāba, līdzi dodams aizzīmogotu vēstuli, kurā, starp citu, bija rakstīts:
«Noliec Uriju pirmajās rindās tur, kur viskarstākā kaušanās, un novērsieties no viņa aizmugures, tā ka viņš tiek pārvarēts un mirst.»
Joābs paklausīgi izpildīja nekrietno pavēli, un uzticamais Orijs, kuru kaujas virpulī kareivji pameta vienu, vientulīgi krita pie Rabas mūriem.
Batseba kvēli apraudāja savu vīru, bet tad Dāvids viņu paņēma savā harēmā. Drīz vien, ķēniņam par lielu prieku, viņa dzemdēja dēlu.
Ķēniņa rīcība Jeruzalemē izraisīja lielu sašutumu. Drīzumā pie viņa ieradās visā Izraēlā godātais pravietis Nātāns. Visādi apliecinādams pravietim savu cieņu, ķēniņš viņu nosēdināja sev blakus, bet tas skumjā balsī Dāvidam izstāstīja šādu notikumu:
«Divi vīri bija vienā pilsētā, viens bagāts un otrs nabags. Bagātajam bija ļoti daudz sīklopu un liellopu, bet nabagajam no visa tā nebija itin nekā kā vienīgi viens pats jēriņš, ko viņš bija pircis un uzaudzinājis un kas bija pie viņa uzaudzis kopā ar bērniem; tas ēda no viņa maizes rieciena un dzēra no viņa kausa, pie viņa krūtīm tas gulēja, un šī mazā aitiņa bija viņam kā paša meita. Un kad kādā dienā pie bagātā vīra ieradās viesis, tad viņam bija žēl ņemt ko no savu sīklopu un liellopu pulka, lai sagatavotu mielastu viesim, kas bija pie viņa atnācis, bet viņš ņēma nabagā vīra aitiņu un to sataisīja savam ciemiņam.»
To dzirdēdams, Dāvids iedegās lielās dusmās un iesaucās, ka bagātais vīrs pelnījis nāvi. Nātāns paskatījās ķēniņam acīs un nozīmīgi paskaidroja:
«Tu esi tas vīrs!»
Pēc tam pravietis vēl pavēstīja, ka Jahve uz ķēniņu gauži noskaities un sodīs ar nāvi dēliņu, kuru ķēniņam bija dzemdējusi Batseba.
Tagad Dāvids atskārta, cik nekrietnu noziegumu viņš izdarījis, un izrādīja patiesu nožēlu. Taču Jahve palika nepielūdzams, un Dāvida dēliņš drīz grūti saslima. Septiņas dienas bērns cīnījās ar nāvi. Ķēniņš bija izmisis, nepārtraukti gavēja un, ar seju uz zemes gulēdams, lūdzās, lai Jahve apžēlotos. Ģimene un galminieki veltīgi nopūlē-, jās pierunāt ķēniņu, lai tas pieceltos un kaut ko iebaudītu, bet, kad bērniņš nomira, neviens neiedrošinājās to paziņot ķēniņam.
Bet Dāvids pamanīja, ka visi staigā nobijušies un kaktos sačukstas. Beidzot uzzinājis patiesību, ķēniņš tūdaļ piecēlās, nomazgājās, sasmaržojās ar eļļām un aizgāja uz svētnīcu pielūgt Jahvi. Atgriezies pilī, viņš pavēlēja klāt galdu un krietni saēdās.
Mājinieki nevarēja vien par to visu nobrīnīties. Kad viņi apjautājās par šās pēkšņās pārmaiņas iemesliem, Dāvids atbildēja:
«Kamēr bērns vēl bija dzīvs, es gavēju un raudāju, jo es domāju: Kas zina, varbūt, ka tas kungs apžēlojas, un bērns paliek dzīvs? Un tagad, kad nu viņš ir miris, kādēļ man vairs gavēt? Vai tad man ir iespējams to atgriezt pie dzīvības?»
Batseba kļuva viņam par vismīļāko sievu, jo sevišķi tad, kad viņa pēc gada Dāvidam atkal dzemdēja dēlu. Tas bija Salamans, Izraēla nākamais ķēniņš.
JAUNAS NELIETĪBAS ĶĒNIŅA PILĪ.
Dāvidam bija daudz ķildīgu pēcnācēju. Sievu un piegulētaju dēli un meitas ar intrigām un meliem cits citam skauda Dāvida labvēlību. Dāvids neprata apvaldīt savu ģimeni un darīt galu dažādām nekrietnībām. Pils izvērtās par izlaidības un nelietību perēkli.
Kādu dienu visu ķēniņa galmu satrauca negants notikums. Amnons, Dāvida pirmdzimtais dēls un troņmantnieks, bija iededzies kaislē pret skaisto Tamāru, sava pusbrāļa Absaloma īsto māsu. Aizstāvēdama savu jaunavību, meitene noteikti noraidīja Amnona tīkojumus.
Gruzdošas iekāres kremstais ķēniņdēls izdila un izkāmēja. To ievēroja viņa draugs Jonadabs un apjautājās:
«Kādēļ tu, ķēniņa dēls, jo dienas jo vairāk izdilsti?»
Amnons viņam atzinās:
«Es mīlu Tamāru, sava brāļa Absaloma māsu.»
Tad draugs viņam iečukstēja viltīgo domu izlikties slimam un palūgt ķēniņu, lai Tamāra viņu koptu.
Nenojauzdama lamatas, meitene sagatavoja viru un pasniedza to Amnonam gultā. Jauneklis pēkšņi viņu apskāva un kaisli murmināja:
«Nāc, guli ar mani, mīļā māsa!»
Taču meitene nepiekrita, sacīdama:
«Nē, mans brāli! Nepiesmej mani! Jo tādas lietas neklājas darīt Izraēlā! Nedari tādu negantību. Un es pati — kur lai es ietu ar savu kaunu? Un tu pats kļūtu līdzīgs nelgām Izraēlā! Labāk tad jau parunā ar ķēniņu, viņš mani tev neliegs.» (
Bet Amnons, gluži kā kurls un akls pret visu, ar spēku ievilka Tamāru gultā un izvaroja.
Taču jau rītā kļuva redzams, kāda bijusi viņa mīlestība. Kad Amnons savu bija panācis, meitene viņam kļuva pretīga, un viņš lika tai aizvākties. Nelaimīgā Tamāra sāka raudāt un teica: