«Ne tā, mans brāli! Tad jau šis ļaunums butu vel lielāks nekā tas pirmais, ko tu man nodarīji, ja tu mani dzen projām!»
Tad Amnons pasauca savu apkalpotāju un tam uzkliedza:
«Izraidi viņu prom no manis ārā uz ielas un aizslēdz durvis aiz viņas ciet!»
Piesmietā meitene izkaisīja pelnus uz savas galvas, saplēsa drēbes un tā vaimanāja, ka drīzumā par vardarbību uzzināja viss galms.
Dāvids bija ļoti pieķēries Amnonam un nespēja uzlikt tam sodu, lai gan klusībā ēdās un kremtās par dēla rīcību. Visiem par lielu izbrīnu, Absaloms samierinājās ar ģimenei nodarīto apkaunojumu, un tas bija jo savādāk tāpēc, ka viņš un Tamāra, būdami Gešūras ķēniņa Tolmaja meitas Maāhas bērni, allaž bija lepojušies ar savu ķēnišķīgo izcelsmi. Atmaksāt piesmējējam ar asins atriebību — tā bija goda lieta. Taču apritēja jau pāris gadu, un Absaloms ne tikai kā neko nedarīja šajā lietā, bet, gluži pretēji, aizvien pret Amnonu izturējās ar pārsteidzošu laipnību.
Ļaudis, kuri Absalomu šā iemesla dēļ sāka nicināt, nezināja, ka viņš aiz smaidu maskas paslēpis naidu un atriebes alkas. Pat Amnonu šī veiklā spēle maldināja, un viņš mitējās piesargāties.
Kādreiz avju cirpšanas laikā, kas bija lieli dzimtas svētki, Absaloms ielūdza ķēniņa ģimeni uz dzīrēm savā muižā Baāl-Hacirā. Dāvids ar kaut kādu ieganstu aizbildinājās, taču piekrita tam, lai turp dotos visi viņa dēli, to skaitā arī Amnons.
Tās bija izmanīgi sagatavotas lamatas. Kādā izdevīgā brīdī, kad Amnons gulēja no vīna apreibis, Absaloma kalpotāji viņu sakapāja ar zobeniem. Pie galda, kas bija piekrauts ar ēdieniem un dzērieniem, visi pārbijās. Pārējie Dāvida dēli uzlēca mugurā savām ēzeļmātēm un, cik ātri vien spēdami, steidzās atpakaļ uz galvaspilsētu. Bet Jeruzalemē jau pirms viņiem bija pienākusi vēsts, ka no atriebēja rokas krituši visi ķēniņa dēli. Dāvidu un viņa tuviniekus pārņēma briesmīgs izmisums. Viņi saplēsa drēbes, nokrita zemē uz pils grīdas un ar skaļām vaimanām apraudāja visu ķēniņnama vīriešu dzimuma pēcnācēju bojā eju.
Taču par laimi drīz vien izrādījās, ka ziņa bijusi ap- lama. Dāvida dēli atgriezās pilī, kur galminieki tos sagaidīja ar prieka saucieniem. Ķēniņš no liela atvieglojuma apraudājās un tēvišķīgā sirsnībā pēc kārtas apskāva savus dēlus.
Bet Absaloms pa to laiku, izpildījis asins atriebes pienākumu, aizbēga pie sava vectēva Tolmaja, Gešūras ķēniņa. Viņš tur pavadīja trīs gadus, gaidīdams, kamēr tēvs viņam piedos Amnona nāvi.
Vidutājību uzņēmās Joābs un pēc ilgām pūlēm panāca, ka Absalomam atļāva atgriezties savā mājā Jeruzalemē.
Tomēr tēvs viņu negribēja ne acis redzēt, jo tik gauži bija uz viņu noskaities.
Absaloma stāvoklis bija neapskaužams. Viņš bija ķēniņa dēls, taču nedrīkstēja savu kāju spert pār pils slieksni. Pēc diviem nežēlastības gadiem viņam pietrūka pacietības. Atkal viņš lūdza Joābu uzņemties vidutāja lomu, lai panāktu izlīgumu ar tēvu, taču šoreiz tika skarbi noraidīts. Tad Absaloms ķērās pie brutālas vardarbības. Viņš aizdedzināja labību Joāba druvās un piedraudēja, ka nodarīs tam vēl citus zaudējumus, ja arī turpmāk Joābs paliks pie sava atteikuma. Gribot negribot galvenajam virspavēlniekam vajadzēja padoties, bet, tā kā viņam uz ķēniņu bija liela ietekme, viņš beidzot panāca izlīgumu starp dēlu un sadusmoto tēvu. Dāvids patiesībā par to priecājās un, apsveicinādamies ar Absalomu, sirsnīgi viņu nomutēja.
ABSALOMA DUMPIS.
Absalomu Izraēlā daudzinaja ka visskaistāko vīrieti visa zeme. Visam viņa izskatam piemita cildenums: stalts augums, izteiksmīgas acis un vīrišķīga, pareizi veidota seja. Bet vislielākais viņa greznums bija nevaldāmi kuplie, spožie mati. Tā kā Absaloms bija pakalpīgs un laipns pret ikvienu pat no mazajiem |audīm, tad viņš ātri k|uva par tautas mīluli. Kad Absaloms, izgreznojies un rotām mirdzot, kaujas ratos joņoja pa pilsētu, bet viņam pa priekšu traucās miesas sardze, kas sastāvēja no piecdesmit atlasītiem karavīriem, pūlis ielās uzgavilēja. Sievietēm viņš bija pasaku princis, pēc kura tās slepeni ilgojās, vīriešiem — Izraēla gods un cerība.
Ar laiku viņš kļuva arī par tēva galveno mīluli un lepnumu. Dāvids Absalomam atļāva visu, piemiedza acis pret viņa vieglprātību, izšķērdīgo dzīves veidu, lielību un tiekšanos pēc ārēja spožuma. Mīlestība pret dēlu tik lielā mērā apstulboja ķēniņu, ka viņš visus brīdinājumus un kritiskas piezīmes uzklausīja ar nesatricināmu vienaldzību.
Dāvids nepamanīja, ka zem jaunekļa ārējā skaistuma un spožuma apvalka slēpjas tieksme uz vismelnāko nodevību. Absalomam bija jau trīsdesmit gadu, un viņš alka pēc ķēniņa troņa. Dzīdamies pēc šā mērķa, viņš darīja visu, lai izdabātu pūlim. Viņš staigāja pa ielām un skūpstīja ikkatru, kurš vien viņu bija pasveicinājis. Ļaudis sajūsmā tērgāja: raugi, tas ir mūsu cilvēks. Tāpat viņš bieži uzturējās pilsētas vārtu tuvumā, kur Dāvids izsprieda tiesu. Tos, kuriem spriedums bija izrādījies nelabvēlīgs, Absa- loms noveda sāņus un paskaidroja, ka ķēniņš rīkojies netaisnīgi un viņš, Absaloms, gan būtu to izšķīris citādi. Sādā viltīgā veidā viņš sēja neapmierinātību pret ķēniņu, pats iegūdams aizvien vairāk piekritēju.
Absaloms pamazām ar savām intrigām apvija visu Izraēlu. Ar slepenu sūtņu palīdzību viņš sakūdīja zieme]u ciltis, un tās bruņotas sacelšanās gadījumā apsolīja viņam savu atbalstu. Ziemeļnieki vēl aizvien Dāvidu uzskatīja par uzurpatoru un nebija piedevuši, ka viņš gāzis tiem tuvo Saula dinastiju. Iesīkstējušais ienaids un nicināšana pret Jūdas cilti dienvidos neļāva tiem samierināties ar to, ka šīs cilts ķēniņš bija kļuvis par valdnieku visā Izraēlā.