Absaloms palūdza tēvam atļauju doties uz Hebronu, kur viņš gribot upurēt Jahvem pateicībā par to, ka drīkstējis atgriezties Jeruzalemē. Dāvids atļāva, un Absaloms, ko pavadīja divi simti viņa piekritēju, nekavējoties devās ceļā. Ieradies Hebronā, viņš izsūtīja vēsti pārējiem sazvērniekiem un drīz vien sapulcināja lielu karaspēku, kurā ietilpa gandrīz visu ziemeļu cilšu pārstāvji. Dumpinieki iecel a Absalomu par ķēniņu, un viņš steidzīgā pārgājienā devās uz Jeruzalemi.
Dāvids par bīstamo sacelšanos uzzināja pēdējā mirklī. Lielās izbailēs viņš atstāja galvaspilsētu un kājām bēga Jordānas virzienā. Viņu pavadīja seši simti veco ieroču biedru, kā arī abas ķēniņam uz dzīvību un nāvi padevīgās filistiešu vienības. Tāpat viņš bija sapulcējis visu savu ģimeni, atstādams pilī tikai desmit piegulētājas, lai tās uzraudzītu māju. Arī virspriesteri Cadoks un Abjatārs kopā ar visiem citiem priesteriem pievienojās bēgļiem un paņēma līdzi pat derības šķirstu.
Ceļā Dāvids atguva garīgo līdzsvaru un nekavējoties sāka rīkoties, lai aizstāvētu troni. Vispirms viņš lika priesteriem atgriezties Jeruzalemē un ar spiegu palīdzību viņam ziņot par visu, kas tur notiek. Atvadīšanās bija ļoti sāpīga. Ķēniņš un viņa tuvinieki aiz liela žēluma sāka raudāt, par skumju zīmi apsedza galvas ar apmetņiem un basām kājām uzkāpa Eļļas kalnā, no kurienes varēja redzēt attālināmies derības šķirstu kopā ar priesteriem. Bēgļi bija zaudējuši galvaspilsētu, dzimto māju un vissvētāko kulta priekšmetu. Priekšā viņiem pletās ilgi un nedroši bezpajumtes klaiņojumu ceļi.
Drusku vēlāk Dāvids uzzināja, ka Absaloma padomdevējs ir Ahitofels. Tas bija ar savu atjautīgo prātu pazīstams vīrs, un šī vēsts Dāvidu ne mazumu satrauca. Ahi- tofela padomu iedvesmotais Absaloms varēja kļūt patiesi bīstams. No tā vajadzēja izsargāties. Ķēniņš, kurš kara viltībās bija visai izmanīgs, nosprieda pielietot divkosīgu paņēmienu. Viņš uzdeva savam visuzticīgākajam padomniekam Hušajam atgriezties Jeruzalemē un, izliekoties par Dāvida ienaidnieku, iemantot Absaloma uzticību. Pēc tam viņam vajadzēja iebilst pret visiem Ahitofela dotajiem padomiem un ar virspriesteru palīdzību ziņot Dāvidam par slepenajiem dumpinieka plāniem. Kad Absaloms ieņēma galvaspilsētu, viņš nemaz nenoģida, ka ap viņu savijies spiegu un viltus draugu neredzamais tīkls.
Tālākajā ceļā Dāvids kādu dienu nonāca pie Bahurimas pilsētas benjamīniešu zemē. Tur viņu sastapa kāds vīrs no Saula cilts, vārdā Simejs, un, apmētādams ķēniņu ar akmeņiem, nozākāja viņu šādiem vārdiem:
«Ej ārā, ej projām, tu asinskārīgais vīrs, tu ļaundari! Tas kungs tev tagad liek nest visu Saula nama asins paradu, ka vieta tu esi uzkundzējies par ķēniņu. Bet tagad tas kungs nodod ķēniņa valsts varu tava dēla Absaloma rokā, un, redzi, nu tu pats tagad esi nelaimē, jo tu esi asinskārīgs vīrs!»
To izdzirdējis, Dāvida uzticamais kalps Abisajs ķēniņam teica:
«Kāpēc šis sprāgušais suns lād manu kungu un ķēniņu? Atļauj man noiet tur pāri pie viņa un viņam noraut
galvu!»
Bet Dāvids nomierināja savu sašutušo piekritēju, jo negribēja, ka pasliktinātos viņa jau tā nelāgās attiecības ar ziemeļu ciltīm. Dāvids turpināja savu ceļu, bet Simejs, tagad kļuvis jau pavisam pārdrošs, iedams ofcā pusē gar kalna klintāju, izkliedza visnekrietnākos apvainojumus un meta uz Dāvidu ar akmeņiem, tā ka miesassargiem vajadzēja viņu aizsegt ar vairogiem. Tikai pēc tam, kad bēgli jau bija pārgājuši pāri Jordānai, saniknotais Simejs atgriezās savās mājās.
Absaloms tajā pašā laikā Jeruzalemē sasauca kara padomi, lai apspriestu tālākos plānus. Ahitofels ieteica Absalomam par uzvaras zīmi pārņemt ķēniņa piegulētājas, bet pats apsolīja nekavējoties doties pakaļ Dāvidam un nogalināt viņu, iekams tas paguvis organizēt pretestību. Bet Hušajs, kurš atbilstoši izstrādātajam plānam bija
iemantojis Absaloma uzticību, kategoriski iebilda. Viņš vērsa uzmanību uz to, ka Dāvids ir pieredzējis karavadonis, jo sevišķi pēkšņās uzbrukuma kaujās. Neraugoties uz vājajām vienībām, kas bija Dāvida rīcībā, viņš varot Ahitofelu sakaut, un tad satrauktās ziemeļu ciltis aši atkristu no Absaloma. Hušajs savukārt ieteica vispirms savākt no visa Izraēla zemessargus un tad ar lielu, labi organizētu karaspēku doties izšķīrējā kaujā.
Sāds rīcības plāns patika gan Absalomam, gan visai kara padomei. Ahitofels uzminēja Hušaja slēptos nolūkus, bet, tā kā viņa iebildumus neuzklausīja, apsedloja ēzeli un atgriezās savās mājās, kur aiz izmisuma pakārās.
Virspriesteri Dāvidam ziņoja par apspriedes iznākumu, un viņš izmantoja laiku, lai sapulcinātu pēc iespējas vairāk karaspēka. Izraēlā viņam vēl bija ne mazums piekritēju. Daudz jauniešu stājās viņa karaspēka rindās, bet bagātie piekritēji, kā Sobijs, Mahīrs un Barsilajs, apgādāja viņu ar segām, māla traukiem, kviešiem, miežiem, miltiem, putraimiem, pupām, lēcām, grauzdētiem griķiem, medu, sviestu, aitām un teļiem.
Pēc kāda laika Absaloms pārcēlās pāri Jordānai, un viņa karaspēks apmetās Gileādā. Bija pienācis izšķīrējas cīņas bridis. Dāvids, kurš vēl aizvien mīlēja savu sadumpojušos dēlu, jo stingri pavēlēja saudzēt Absaloma dzīvību.
Kauja beidzās ar dumpinieku pilnīgu sakāvi. Absaloms, sēdēdams uz zirgēzeļa, paauļoja zem žuburaina ozola kuplajiem zariem un ar matiem aizķērās tajos. Zirgēzelis aiz- lēkšoja tālāk, bet Absaloms palika karājamies ozolā. Joābs, nepaklausīdams Dāvida pavēlei, ar trim šķēpiem izdūra viņam cauri, bet desmit viņa ieroču nesēji vēl konvulsijās drebošo ķermeni sakapāja ar zobeniem. Absaloma līķi iemeta kādā bedrē mežā un apkrāva ar akmeņiem.