Dēla nāve Dāvidam sagādāja lielas sāpes. Apklājis galvu ar apmetni, viņš raudāja un vaimanādams sauca:
«Mans dēls Absalom! Manu dēliņ! Mans dēls Absaloml Kaut jel kāds būtu man ļāvis mirt tavā vietā! Ak, Absalom, manu dēliņ! Mans dēls!»
Un tā viņš vaimanāja augu dienu, līdz beidzot Joābs saskaitās un noburkšķēja, ka ķēniņam ienaidnieki acīmredzot ir mīļāki nekā draugi, kuri viņa dēļ uz spēles likuši savu dzīvību.
Dāvids nolēma atgriezties galvaspilsētā. No visām pusēm pie viņa tagad steidzās piekritēji, lai piedalītos uzvaras gājienā. Dāvids vēl nebija paguvis pāriet pāri Jordā- nai, kad sāka parādīties ari nesenie pretinieki, lai zemotos uzvarētāja priekšā un izlūgtos piedošanu. To vidū bija arī Saula dzimtas piederīgais Ciba ar saviem divpadsmit dēliem, kā ari Simejs, kurš ķēniņu bija tik ļoti nozākājis viņa bēgļu ceļos. Pēc Simeja lūguma ķēniņš viņam ne tikai piedeva šo pārkāpumu, bet pat apzvērēja, ka nekad netīkos pēc viņa dzīvības.
Tāpat Dāvids nolēma atlīdzināt tiem, kuri grūtā brīdī bija saglabājuši uzticību viņam. Sevišķi pateicīgs ķēniņš bija Barsilajam, kurš viņu tik devīgi bija apgādājis ar pārtiku.
«Tu nāc kopā ar mani,» ķēniņš Barsilajam teica, «celsimies pāri upei, jo es gribu tevi pie sevis Jeruzalemē uzņemt, apgādāt un par tevi rūpēties tavās vecuma dienās.»
Bet Barsilajs viņam atbildēja:
«P.s šodien jau esmu astoņdesmit gadu vecs, vai es vēl varētu izšķirt, kas ir labs un kas ir ļauns. Un vai tad tavs kalps vēl varētu kaut cik sagaršot, ko es ēdīšu vai arī ko dzeršu? Vai tad es vēl varētu sadzirdēt, ko dzied dziedātāji un dziedātājas? Un kādēļ tad vēl man piedevām ir jākļūst par nastu manam kungam un ķēniņam? Tavs kalps ies tev līdzi mazu gabaliņu pāri Jordānai, bet kādēļ tu, ķēniņ, gribi man rādīt tik daudz žēlastības? Lūdzu, atļauj savam kalpam griezties atpakaļ, lai es varu savā dzimtajā pilsētā pie sava tēva un savas mātes kapa mirt!»
Toties Barsilajs palūdza, lai Dāvids savā galmā pieņemtu viņa dēlu Kimhamu.
Apskāvis sirmgalvi, Dāvids pārcēlās pāri Jordānai un devās tālāk uz galvaspilsētu. Ceļā izcēlās strīds starp izraēliešiem un jūdiem par to, kāda vieta tiem pienāktos svinīgajā gājienā. Senie pretinieki, atsaukdamies uz savu desmitkārtējo skaitlisko pārsvaru, pieprasīja sev priekšroku, bet jūdi tos stingri noraidīja, ne soli nepiekāpdamies.
Drīz vien Izraēla vīri benjamīnieša Šebas vadībā sacēlās otro reizi. Dumpi apspiest Dāvids uzdeva karavadonim Amasam, par ko Joābs bija greizsirdīgs. Sastapis savu sāncensi uz ceļa, Joābs to it kā apsveicinoties liekulīgi apskāva, bet izdevīgā mirklī grāba aiz rīkles un nodūra ar zobenu, pamezdams līķi guļam uz ceļa. Tikai sveši garāmgājēji noslepkavoto aiznesa tuvējā laukā un apklāja ar uzmetni. Joābs tolaik jau bija ieguvis tādu svaru, ka
Dāvids neiedrošinājās viņu sodīt, lai gan savā sirdī nekad tam šo slepkavību nepiedeva.
Seba ar dumpiniekiem patvērās Abela-Bet-Maāhas cietoksnī. Tā iedzīvotāji, gribēdami paglābties no iznīcināšanas, nokāva viņu un nogalinātā galvu pārmeta pāri mūrim par zīmi, ka viņi padodas. Tā beidzās otrais ziemeļu cilšu dumpis pret Jūdas virskundzību.
Atgriezies Jeruzalemē, Dāvids nokārtoja savas galma lietas. Desmit piegulētājas, kuras bija izvarojis Absaloms, viņš ieslodzīja atsevišķā namā, kur tām kā atraitnēm vajadzēja dzīvot līdz sava mūža galam.
IZRAĒLA ANTIGONE RICPA.
Izraēlā trīs gadus plosījās bads. Dāvids mekleja padomu pie zinībās mācītiem priesteriem, kā remdināt Jahves dusmas, un tad arī uzzināja nedienu cēloni. Jozua savā laikā bija gibeoniešiem zvērējis, ka izraēlieši nekad nepacels pret tiem zobenu. Bet Sauls bija šo zvērestu lauzis un pūlējies gibeoniešus iznīcināt, lai sagrābtu viņu pilsētu. Tagad izdeldēto gibeoniešu asinis gūlās uz Saula pccnācējiem.
Dāvids ataicināja pie sevis vēl pāri palikušos gibeoniešus un jautāja tiem, kādā veidā vērst par labu viņiem nodarīto pārestību. Atbildot viņi prasīja izdot septiņus vīriešu kārtas Saula pēcnācējus, lai tos pakārtu pie Gibeo- nas vārtiem.
Ķēniņš bija ar mieru šo prasību izpildīt, un septiņi Saula dzimtas locekļi tika pakārti. Pēc tam viņus izmeta laukā plēsīgiem zvēriem un putniem aprīšanai. Tas bija neizsakāmi baismīgs liktenis, jo, pēc tā laika ticējumiem, zemē neapbedītie mirušie pēc nāves nevarēja atrast miera.
Starp nelaimīgajiem upuriem bija divi Saula dēli, kurus viņam bija dzemdējusi viena no tā piegulētājām Riepa. Apģērbusi sēru drānas, nelaimīgā māte apgūlās blakus saviem mīļotājiem bērniem, dienu un nakti atgaiņādama no tiem putnus un zvērus. Viņu pabaroja žēlsirdīgi ļaudis, un tā viņa pie saviem dēliem sēdēja no aprīļa, kad sākās kviešu pļauja, līdz oktobrim, pirmajam lietus mēnesim. Saules svelmē tīrumi pamira, puķes un zāle izdega pelnos, ļaudis meklēja pavēni no kveldējošā karstuma, bet viņa, neko no apkārt notiekošā nemanīdama, dziļā un neatlaidīgā mātes mīlestībā sēdēja pie saviem dēliem.
Valodas par nelaimīgo Riepu izplatījās pa visu Izraēla zemi. Dāvids izbijās no ļaužu nemitīgās kurnēšanas un lika pakārtos apbedīt. Pie reizes viņš atcerējās ari, ka Saula un viņa dēlu pīšļi vēl aizvien atrodas Pārjordānas pilsētā Jabešā. Gribēdams nomierināt ziemeļu cilšu sašutumu, viņš tiem sarīkoja ķēnišķīgas bēres un to mirstīgās atliekas svinīgi novietoja dzimtas kapenēs Gibeā, kur jau atdusējās viņu tēvs un vectēvs Ķīšs.