«Mans kungs, es dzīvoja ar šo te sievu kopā vienā namā, un es pie viņas arī esmu dzemdējusi tanī pat namā. Un notika trešajā dienā pēc tam, kad es biju dzemdējusi, ka arī šī sieva dzemdēja… Bet šīs sievas bērns nomira tanī naktī, tādēļ ka viņa tam bija uzgūlusies virsū. Bet tā piecēlās naktī un paņēma manu dēlu, kas bija man blakus, kamēr tava kalpone pati vēl atradās miegā, un arī to pielika pie savām krūtīm, bet savu mirušo dēlu viņa piegul- dīja manām krūtīm. Un no rīta es pamodos, lai pazīdītu savu dēlu, un lūk, tas bija miris. Bet es to labi aplūkoju no rīta un, redzi, tas nebija mans dēls, kuru es biju dzemdējusi.»
Apsūdzētā dedzīgi noliedza, ka viņa kaimiņienei būtu nozagusi bērnu. Abas sievas spiegdamas viena otrai pārmeta melkulību un tā pārskaitās, ka būtu viena otrai acis izskrāpējušas, ja tās neizšķirtu.
Pēc īsa pārdomu brīža ķēniņš satvēra savu zobenu un teica:
«Sagrieziet dzīvo bērnu divās daļās un dodiet vienu pusi vienai, bet otru pusi otrai.» Tad sūdzētāja satrauktā balsī iebrēcās: «Mans kungs, dodiet viņai dzīvo bērnu, bet tikai nāvēt gan nenonāvējiet viņu!» Bet otra sieva vienaldzīgā balsī paziņoja: «Lai tas nav nedz man, nedz ari viņai: pārcērtiet to!» Tad ķēniņš norādīja uz sievu, kura lūdza saglabāt bērnam dzīvību, un sacīja:
«Dodiet šai dzīvo bērnu. Bet nāvēt gan to nenonāvējiet. Viņa ir tā māte.»
No šā laika Izraēla tauta bijājās sava ķēniņa, jo bija pārliecinājusies, ka tā gudrības priekšā nekas nepaliks apslēpts.
SALAMANS — GĀDĪGAIS VALDNIEKS.
Salamans mantojumā saņēma spēcīgu valsti, kas dzīvoja labklājībā un mierā. Pakļautās un paverdzinātās kaimiņu tautas vairs nebija bīstamas. Ar Tīras bagāto ķēniņu Hīrāmu vēl aizvien spēkā bija Saula noslēgtais draudzības līgums. Turklāt jaunais ķēniņš
guva izcilus diplomātiskus panākumus, jo faraons atdeva viņam par sievu savu meitu, kā pūru tai līdzi dodams filistiešiem atņemto Gezeras pilsētu. Saradošanās ar Ēģiptes valdnieku dinastiju nodrošināja Salamana valsts dienvidu robežas un palielināja tās politisko spēku.
Ebreju ciltis pirmo reizi kopš neatminamiem laikiem varēja netraucēti nodoties mierīgam darbam. Atmiņas par šiem labklājības laikiem saglabāsies no paudzes paaudzē, un viens no vēlākajiem hronistiem uzrakstīs šādus cildinājuma vārdus:
«Un ikviens Jūdā un Izraēlā dzīvoja droši, zem sava vīna koka un zem sava vīģes koka sēdēdams, no Danas līdz pat Bēršebai it visu Salamana dzīves laiku.»
Salamans izrādījās ne tikai veikls diplomāts, bet arī rūpīgs valsts saimnieks. Augstākos pārvaldes amatos viņš iecēla savus uzticīgos piekritējus un draugus. Tādā kārtā kanclera, galma pārrauga, karaspēka virspavēlnieka, apsardzes priekšnieka, rakstvežu, sekretāru, kā arī galvenā klaušu un nodevu pārziņa amati atradās pilnīgi drošu un pārbaudītu cilvēku rokās.
Rūgtās pieredzes mācīts, ķēniņš turklāt centās nostiprināt savu varu, vājinot Izraēla ciltis. Sajā nolūkā viņš sadalīja valsti divpadsmit administratīvos apgabalos, kuri tikai daļēji sakrita ar atsevišķo cilšu teritorijām. Katra apgabala priekšgalā viņš nolika savu pārvaldnieku un garnizona pavēlnieku.
Apgabaliem vajadzēja pēc kārtas katram vienu mēnesi piegādāt galmam un karaspēkam pārtiku.
Dziļas pārmaiņas tika izdarītas arī karaspēkā. Dāvids paļāvās tikai uz kājniekiem un pats jāja uz ēzeļa. Tāpēc Salamans mantojumā saņēma novecojušu, laika vajadzībām vairs neatbilstošu karaspēku. Tagad, salauzdams dziļi iesakņojušos izraēliešu aizspriedumus pret zirgiem, viņš noorganizēja spēcīgu jātnieku korpusu, kurš sastāvēja no četrpadsmit tūkstošiem kaujas ratu. Tāpat viņš uzlaboja karaspēka apgādi, ieviešot kravas ratus ar zirgu vilkmi. Bez tam Salamans dažādās Izraēla pilsētās uzbūvēja zirgu staļļus, starp citu, arī Megidā, kur tika izvietota viena no visspēcīgākajām jātnieku vienībām. Barību un salmus zirgiem pēc kārtas vajadzēja piegādāt atsevišķiem valsts apgabaliem. Pateicoties šiem pasākumiem, Izraēla ķēniņa vara pieauga spēkā, un Salamans tika izdaudzināts par gudru valdnieku.
SALAMANS CEĻ DIEVNAMU.
Savas valdīšanas ceturtaja gada Salamans apņēmās izpildīt teva pēdējo gribu un uzcelt Jeruzalemē diža monarha cienīgu templi. Taču viņam trūka cēlkoku, kā arī izveicīgu būvmākslas pratēju: mūrnieku, tēlnieku, zelt- ' kāju.
Tāpēc Salamans griezās pēc palīdzības pie Izraēlam draudzīgā Tīras ķēniņa Hīrāma. Drīz vien bija noslēgts attiecīgs nolīgums. Feniķiešu ķēniņš piegādāja ciedrus un cipreses pa jūras ceļu līdz Jafai, no kurienes izraēliešu nesēji tos transportēja tālāk uz Jeruzalemi. Lai pasteidzinātu ciršanas darbus Libānas kalnos, Salamans uzdeva klaušu un nodevu pārzinim Adorāmam izveidot darba armiju no sešdesmit tūkstošiem kānaāniešu klaušinieku, kas tika iedalīti desmit tūkstoš strādnieku lielās grupās. Katra no šīm grupām pēc kārtas uz trim mēnešiem devās uz Tīru, lai palīdzētu feniķiešiem koku ciršanā un jūras plostu siešanā.
Ķēniņš Hīrāms atsūtīja uz Izraēlu vislabākos speciālistus, kurus vadīja slavenais mākslas amatnieks Hīrāms, kas bija izcils meistars zelta, sudraba un bronzas liešanā un apstrāde.
Pai buvinalerialu piegādi Salamans apņēmās katru gadu maksāt divdesmit tūkstoš mērus kviešu, divdesmit tūkstoš spaiņus vīna un divdesmit tūkstoš mērus augstākā labuma olīveļļas.
Reizē ar to Izraēlā tika radīta klaušinieku armija obligāto darbu veikšanai. Tajā ieskaitīja tikai paverdzinātos kānaāniešus. Sajā armijā bija simt četrdesmit tūkstoš vīru: septiņdesmit tūkstoš vīru strādāja akmeņlauztuvēs kalnos Jordānas krastā, bet otri septiņdesmit tūkstoši uz pleciem nesa apstrādātos akmeņus uz Jeruzalemes būvlaukumu. Visus šos darbus vadīja trīs tūkstoši seši simti izraēliešu uzraugu.