Templi cēla Ofela pakalnā, kura virsotni nošķēla un nolīdzināja. Lai laukumu paplašinātu, klinti nostiprināja ar vertikālu mūri, ko uzcēla nO aptēstiem un ar alvu sastiprinātiem akmeņiem. Pati tempļa būve ilga vairāk nekā septiņus gadus.
Ceļš, kas veda uz klints virsotni, izbeidzās ar mūriem apjoztā ārējā pagalmā, kur allaž drūzmējās jeruzalemieši un svētceļotāji no visas Kānaānas. Otrs mūris ietvēra iekšējo pagalmu, kur notika visas reliģiskās ceremonijas. Tā vidū atradās dedzināmo upuru altāris, uz kura dega
mūžīgā uguns. Mazliet tālāk bija redzama «bronzas jūra», ar ūdeni piepildīta bronzas cisterna upurējamo dzīvnieku apmazgāšanai. 5ī milzīgā bļoda, kuru Jordānijas kalnos bija izlējis Hīrāms, balstījās uz divpadsmit bronzas vēršiem, kuri ik pa trīs bija pavērsti uz visām četrām debesu pusēm. Bez tam pagalmā ūdens izvadāšanai stāvēja desmit bronzas pajūgu ar tvertnēm.
Dievnams nebija liels — tikai trīsdesmit vienu metru garš un desmitarpus metrus plats. Pie tā sānu un aizmugures sienām bija uzceltas trīs piebūves ar priesteru un apkalpes telpām.
Pats templis sadalījās trīs daļās: priekšnamā, galvenajā reliģisko ceremoniju svētnīcā un «vissvētākajā vietā». Pēdējā bija neliela telpa bez logiem, kur noslēpumainā pustumsā stāvēja derības šķirsts. Šeit ienākt bija atļauts vienīgi virspriesteriem un arī tad tikai reizi gadā.
Ieejā, kas veda uz priekšnamu, gar abām pusēm slējās vairāk nekā divpadsmit metru augstas bronzas kolonnas ar kapiteļiem, ko bagātīgi rotāja griezumi, mistiski spēka un diženības simboli. Visi trīs nodalījumi apžilbināja ar rotājumu bagātību un krāšņumu. Griestus un sienas klāja ciedra koka apšuves, grīdas bija no pulētiem ciprešu dēļiem, visur zeltā mirdzēja ķerubu, palmu un ziedu plakan- ciļņi.
Vidējā zālē atradās zeltīts ciedra koka galds upurmai- zēm, zeltā atliets kvēpināmais altāris, desmit zelta kan- delabri un daudz citu no zelta izgatavotu kulta piederumu. Pa aizrežģotajiem logiem augstu pie pašiem griestiem ieplūda rēna gaisma. Sajā telpā priesteri kvēpināja uz altāra vīraku, upurēja svēto maizi un uzmanīja, lai nekad nenodzistu uguns liesmiņas kandelabros.
«^Vissvētāko vietu» atdalīja siena no zeltīta ciedra koka. Ar ķerubu tēliem rotātās divviru durvis aizvien bija atvērtas, bet ieeju aizsedza linauduma priekškars, uz kura purpurā, zeltā un violetā krāsā bija izšūti ķerubi, ziedu vijas un palmas. Aiz tā pustumsā mirdzēja derības šķirsts ar Mozus baušļu plāksnēm. Šķirstu apsargāja divi milzīgi, no olīvkoka stumbra izgriezti un ar biezu zelta kārtu pārvilkti ķerubu tēli. To izplestie spārni vidū saskārās, bet sānos sniedzās līdz abām «vissvētākās vietas» sienām.
Līdzko templis bija uzcelts, notika lielas derības šķirsta pārnešanas svinības. Priesteru kārtu Dāvids bija izveidojis jau agrāk. No trīsdesmit sešiem tūkstošiem Ievītu divdesmit četri tūkstoši kļuva par priesteriem, bet pārējiem
vajadzēja apmierināties ar uzraugu, sargu, rakstvežu, tiesnešu un dziedātāju amatiem. Tiesības uz virspriestera amatu bija tikai Arona pēcnācējiem, pie kuriem piederēja arī Cadoks.
Kamēr ārējā pagalmā galva pie galvas drūzmējās tauta, iekšējā pagalmā notika derības šķirsta iesvētīšana un pārvietošana. Ap bronzas upuru altāri sastājās Izraēla cilšu vecajie, baltās linu drānās ģērbušies priesteri, galma augstmaņi, dziedātāji, koklētāji, cimbolisti un simtdiv- desmit priesteru, kuri pūta taures. Bagātīgi izšūtā purpura mētelī tērpies, ar ķēniņa zelta diadēmu galvā, Sala- 1 mans sēdēja uz krāšņi rotāta bronzas troņa. Aiz tā stāvēja pieci simti miesassardzes vīru ar tīra zelta vairogiem.
Ceremoniju ievadīja tik daudz dedzināmo upuru, ka tos nebija iespējams saskaitīt. Dūmos un degošas gaļas smārdā pēkšņi iedziedājās spalgas taures. Pagalmā parādījās derības šķirsts, ko uz pleciem nesa Ievīti. Tā zeltainās spozmes apžilbināti dziedātāji kokļu un cimbolu pavadībā uzsāka himnu, kuras saturs atbilst vēlāk uzrakstītajam 24. psalmam:
Jūs vārti, paceliet savas palodas, Un topiet augstākas, jūs mūžīgās durvis, Lai godibas ķēniņš ieiet!
Tajā pašā brīdī koris pārdalījās divās grupās un uzsāka nākamo pantu:
Kas ir šis godības ķēniņš?,
bet skaļā, līksmes un sacildinājuma pilnā otrās kora grupas atbilde skanēja:
Tas kungs, stiprs un spēcīgs, Tas kungs varens cīņā.
Jautājumi un atbildes atkārtojās, kamēr zeltīto šķirstu novietoja svētnīcā spārnoto ķerubu aizgādībā. Kopš tā mirkļa, kad aizvērās izrakstītais priekškars, nevienam, izņemot virspriesteri, nebija tiesību to skatīt. Salamans piecēlās no troņa un, aizgrābtībā rokas a'ugstu pret debesīm pacēlis, skaļā balsī izsaucās:
Tas kungs ir sacījis, ka viņam jāmīt tumšā vietā, Tad nu arī es tev esmu uzcēlis dzīvojamo namu. Tev mājokli, kurā mist mūžīgil
Nepārskatāmajā ļaužu jūrā valdīja dziļš klusums, jo visi saspringtā uzmanībā ieklausījās ķēniņa balsī. Salamans apklusa, it kā savu vārdu atbalsi gaidīdams, bet pēc tam dedzīgā lūgsnā piesauca Jahvi, lai tas arī turpmāk neliegtu Izraēlam savu gādību.
Pēc tam sākās četrpadsmit dienas ilgi svētki, visa zeme līksmojās un dzīroja pie bagātīgi klātiem galdiem. Sajā laikā uz upuru altāriem sadedzināja divdesmit divus tūkstošus vēršu un simt divdesmit tūkstošus avju. Un visā Izraēla zemē nebija cilvēka, kurš nebūtu piedalījies šajās lieliskajās godībās, ziedodams vismaz vienu vērsi vai vienu avi.