SALAMANA BAGĀTĪBAS.
Salamans neapmierinājās tikai ar tempļa uzcelšanu Jahvem. Nākamos trīspadsmit gadus viņš pavadīja rosmīgā darbā, lai nostiprinātu valsts aizsardzību un izveidotu lielas valsts cieņai atbilstošu ķēniņa mitekli.
Pils celtņu komplekss pieslējās tieši tempļa ārējam pagalmam un sastāvēja no trim ēkām. Paša valdnieka miteklim bija divi spārni: vienā no tiem dzīvoja Salamans, un tur bija izvietots ari viņa harēms, turpretim otrs, ko uzcēla pēc faraona tieša pieprasījuma, bija paredzēts tikai lepnās ēģiptiešu ķēniņmeitas un viņas plašās svītas rezidencei.
Sanāksmes un lielas valsts svinības notika «Libānas meža namā». Tā dēvēja plašu zāli, kuras griesti balstījās uz četrdesmit piecām Libānas ciedra kolonnām.
«Troņa telpās» ķēniņš noturēja tiesas sēdes un pieņēma ārzemju valdnieku sūtņus. Tur uz paaugstinājuma stāvēja ar zelta izgreznojumiem bagātīgi rotāts ziloņkaula tronis.
Lai nodrošinātu valsts robežas un galvenos tirdzniecības ceļus, Salamans nocietināja pilsētas un cēla jaunus cietokšņus. Ziemeļos viņš ar vareniem mūriem un torņiem apjoza Hacoras un Megidas pilsētas, bet valsts vidienā — Gezeru, Bet-Horonu un Baālatu. Visos nocietinājumos tika izvietotas spēcīgas jātnieku, kā arī kājnieku vienības.
Ievērojamos izdevumus bruņošanās, celtniecības un greznumlietu iegādei Salamans sedza ar ienākumiem, kuri nepārtraukti ieplūda no dažādiem avotiem. Neskaitot no izraēliešiem ievāktās naturālās nodevas, nodokļi, tirdzniecības muitas, kā arī vasaļu maksātie mesli gadā viņam deva 666 talentu (jeb 22 825 kg) zelta.
Turklāt Salamans izrādījās arī visai izmanīgs tirgonis un attīstīja rosīgus tirdzniecības sakarus ar kaimiņu valstīm. Kilikijā un citās tuvākajās zemēs viņš uzpirka zirgus, ko pārdeva tālāk Mezopotāmijā vai Ēģiptē. Savukārt no Ēģiptes viņš ieveda augstas kvalitātes kaujas ratus un pārdeva tos kaimiņu tautām.
Tāpat Salamans uzsāka visai izdevīgu jūras tirdzniecību. Izraēliešiem jūra nepatika, un viņi gluži neko nesa- jedza no kuģu būves un jūrniecības. Tāpēc Salamans izmantoja viņam draudzīgā ķēniņa Hīrāma palīdzību. Akabas līča zemesraga smailē viņš uzcēla Eceon-Geberas ostu, no kurienes viņa kuģi ik pēc trim gadiem devās uz noslēpumaino Ofīru. Apmaiņā pret vietējās raktuvēs iegūto un cepļos izkausēto vara rūdu viņa flote atveda vērtīgas preces: zeltu, sudrabu, ziloņkaulu, sandalkoku, kā arī pērtiķus un pāvus. No sandalkoka viņš savā pilī lika izgatavot kāpnes un margas. *
Taču ar visiem šiem ienākumiem nepietika, lai segtu izšķērdīgos izdevumus, ko prasīja celtniecība un pārmērīgā greznuma tieksme ķēniņa galmā. Tāpēc Salamans no llirama aizņēmās 120 talentu zelta, ieķīlādams tam divdesmit < ialilcjas pilsētas. Tīras ķēniņš ieradās aplūkot šīs pilsētas un pārliecinājās, ka darījums viņam bija neizdevīgs, jo las bija noplicinātās ar pārmērīgām nodevām.
SĀBAS ĶĒNIŅIENE.
Valodas par Salamana gudrību un viņa galma diženību izplātījās pa visu pasauli. Tās nonāca arī līdz tālās Sābas valsts ķēniņienei. Viņa apņēmās doties uz Jeruzalemi, lai iepazītos ar lielo valdnieku un pati ar savām acīm pārliecinātos, kādā mērā šīs valodas atbilst īstenībai.
Viņas ierašanās Jeruzalemē bija ļoti svinīga. Gara, majestātiskā gaitā soļojošu, ar izrakstītiem pārsegiem pārklātu un tīra zelta izstrādājumiem greznotu kamieļu karavāna veda bargus tuksneša karotājus, galma augstmaņus, rūpīgi aizsegtas sievietes, kā arī neskaitāmas dāvanas — gan zeltu, gan dārgakmeņus, gan smaržas. Ķēniņiene atradās aizklātā palankīnā, kas kamieļa mugurā līgojās kā kuģis jūras viļņos.
Purpurā un zeltā tērpies Salamans ķēniņieni sagaidīja troņa zālē. Ieraudzījis eksotisko apmeklētāju, viņš pietrūkās kājās un steidzās tai pretim, lai sasveicinātos. Kvēla skatienā viņš ietvēra ķēniņienes smuidro augumu, kas
iezīmējās zem plānajām, ar izšuvumiem greznotajām zīda drānām, viņas melnīgsnējo seju ar smalkajiem vaibstiem, gremdējās tās lielajās, melnajās, kā noslēpumainā ugunī zaigojošās acīs. Itin kā pāvs savu grezno asti, tā Salamans ķēniņienes priekšā izklāja visu savas gudrības, bagātības un izsmalcinātības košumu. Stundām ilgi viņš runājās ar ķēniņieni, atbildēdams uz visiem viņas jautājumiem un sniegdams tai vērtīgus padomus valsts pārvaldes lietās.
Sābas ķēniņiene pārliecinājās, cik patiesi gudrs un bagāts ir Salamans. Apskatīdama viņa pili, tā nevarēja vien nobrīnīties par visur redzamo neticamo krāšņumu, par ciedru koka paneļiem uz istabu sienām, krāsainos rakstos dzirkstošiem aizkariem, apzeltīto ziloņkaula troni un neskaitāmu daudzumu zelta trauku. Kādas sarunas laikā viņa sajūsmināta izsaucās:
«Patiess bija tas vārds, kādu es savā zemē dzirdēju ir par taviem darbiem, ir par tavu gudrību! Tomēr es šiem vārdiem tikmēr negribēju ticēt, iekams es pati atnācu un apskatīju ar savām pašas acīm. Un arī vēl pusi es nezināju: tava gudrība un labklājība pārsniedz visu, ko biju dzirdējusi!»
Atvadoties viņa apdāvināja Salamanu ar dažādiem dārgumiem, starp citu, arī ar simtdivdesmit talentiem zelta, bet viņš ķēniņienei savukārt pasniedza visdažādākos dārgumus, kuru vērtība nebija mazāka.