SALAMANA HARĒMS UN SVEŠIE DIEVEKĻI.
Pēc citu ķēniņu parauga Salamans nemitīgi paplašināja savu harēmu. Tajā bija visdažādāko rasu un reliģiju sievietes: ēģiptietes, moābietes, amonietes, ēdomietes, feniķietes un hetietes.
Nelaime bija tā, ka ķēniņš, kļūdams vecāks, gļēvi padevās savu iemīļotāko sievu ietekmei. Paklausīdams viņu ieteikumiem, Salamans Jeruzalemē ieviesa svešu dievu kultus. Viņš tiem upurēja pat Jahves tempļa pagalmā, bet uz apkārtējām nokalnēm uzcēla svētnīcas Aštartei, Baālam, Moloham un moābiešu dieveklim Kamosam.
Tad Jahve sadusmojās uz Salamanu un nolēma saskaldīt viņa valsti divās neatkarīgās daļās.
Pirmais signāls nemieriem bija ēdomiešu sacelšanās, kuras priekšgalā nostājās no turienes ķēniņa dzimtas nākušais Hadads. Taču dumpis bija neveiksmīgs, un Hada-
dam vajadzēja bēgt uz Ēģipti. Faraons viņam ne tikai kā piešķīra patvērumu, bet pat deva par sievu savu meitu, jo Ēģiptes valdnieks jau bija nobažījies par Izraēla varas pieaugumu un nolēmis par katru cenu to vājināt, starp citu, atbalstot arī tās ienaidniekus.
Triecienu Salamanam deva arī bijušais Cobas ķēniņa Hadarēzera karaspēka pavēlnieks Rešons. Viņš bija aizbēdzis no ķēniņa dienesta un ilgāku laiku darbojies kā laupītāju barvedis. Izdevīgā brīdī Rešons uzbruka Damaskai, sakāva tur izvietoto izraēliešu garnizonu un pasludināja sevi par ķēniņu. Salamans tādā kārtā zaudēja Sīriju, jo aiz vecuma vārguma nespēja izšķirties par dumpja apspiešanu ar bruņotu varu. Kopš tā laika Damaskas valsts ar nemitīgiem iebrukumiem postīja Izraēla zieme|u pierobežas novadus.
Visļaunākais tomēr bija tas, ka nobrieda neapmierinātība izraēliešu desmit ziemeļu ciltis. Smagās nodevas, klaušu darbi un atkal pamodusies nenovīdība pret Jūdu galu galā noveda pie sacelšanās. Sīs jukas inspirēja Jero- boāms, nodevu un klaušu pārzinis, kuram par savu izvirzīšanu vajadzēja pateikties Salamanam. Jeroboāms bija celies 110 Efraima cilts, tātad piederēja pie ziemeļniekiem. Redzēdams, ka aizvien grūtāk klajas viņa ciltsbrāļiem, ar kuriem viņš jutās cieši saistits, un uzklausīdams pravieša Ahijas, Salamanam naidīga grupējuma pārstāvja, paskubinājumus, viņš ķērās pie ieročiem un aicināja tautu sacel- ties^Taču Jeroboāms diezgan ātri tika sakauts un aizbēga uz Ēģipti. Tāpat kā Hadads viņš tur atrada laipnu uzņemšanu un tika priecīgi apsveikts kā Izraēla vienības sašķelšanas plāniem noderīgs cilvēks.
Salamans nomira pēc četrdesmit gadu ilgas valdīšanas un tika apglabāts Jeruzalemē. Uz troņa nāca viņa dēls Rehabeāms.
PATIESĪBA UN TEIKSMAS PAR IZRAĒLA MONARHIJAS DIBINĀTĀJIEM
Visspožākais posms Izraēla vēsturē ilgst no 1040. līdz 932. gadam pirms m. ē., tātad mazliet vairāk nekā gadsimtu. Ja pieskaitīsim vēl tos gadus, kad veiksmīgi valdīja Samuēls, kurš uzskatāms par lielāko pravieti pēc Mozus un monarhijas faktisko nodibinātāju, arī tad šis posms nebūs lielāks par pusotru gadsimtu. Cik niecīgs laika sprīdis izraēliešu vēsturē! Tiešais apvienotās kēninvalsts laikmets saistīts ar trīs ķēniņu — Saula (1040.—1012.), Dāvida (1012.—972.) un Salamana (972.—932.) — valdīšanu. 932. gadā pirms m. e. desmit ziemeļu ciltis atšķeļas un rodas divas savstarpēji naidīgas valstis: Izraēls un Jūda.
Gandrīz visu, kas mums par šo laikmetu zināms, esam izlasījuši Bībelē, precīzāk izsakoties, divās Samuēla grāmatās, divās Ķēniņu grāmatās, kā arī divās Laiku grāmatās, kuras dēvē arī grieķu vārdā par «Paralipomenon» (izlaistas, nepieminētas lietas), jo grieķu tulkotāji aplam sprieda, ka Laiku grāmatās ietverti notikumi, kuri nav pieminēti iepriekšējās grāmatās.
Par šo grāmatu rašanās laiku zinātnieki ir atšķirīgās domās. Par Samuēla grāmatu autoru ilgu laiku uzskatīja Salamanu, kā arī praviešus Gadu un Nātānu. Jalmūds un tāpat arī daži Ķibeles pētnieki apgalvo, ka Ķēniņu grāmatu autors bijis Jeremija.
Kā to liecina valodas aramiskais iekrāsojums, Laiku grāmatas varētu būt radušās 4. gadsimta otrā pusē pirms m. ē.
Viens katrā ziņā ir drošs: galīgo veidu šīm grāmatām piešķīruši to pārrakstītāji priesteri, kuri atradušies Jūdas ķēniņa Josijas (640.—609.) reliģisko reformu ietekmē. To liecina skaidri iezīmētā tendence vēsturiskos notikumus izvērtēt teo- krātiskā garā. Atbilstoši šādām nostādnēm ķēniņu pirmais pienākums bija kalpot Jahvem un pakļauties virspriesteriem. Viņu darbības novērtējums cieši saistīts ar to, cik lielā mērā viņi ievērojuši šo postulātu.
Sauls nonāca asā konfliktā ar augsto priesteri Samuēlu un tāpēc neatrada žēlastību sastādītāju acīs. Toties Dāvids, kurš bija paklausīgs pakalpiņš priesteriem, tiek bezgala sacildi- nāts. Atsevišķas viņa ļaundarības cenšas notušēt tādā veidā, ka tās attēlo kā nejaušu apstākļu sagadīšanos, bet citas attaisno ar reliģiskiem apsvērumiem. Tā, piemēram, septiņus tiešos Saula pēcnācējus Dāvidam vajadzējis nogalināt it kā pēc paša Jahves skaidri izsacītas vēlēšanās.
Šo laikmetu vēsturiskos notikumus, kuri tautā bija saglabājušies mutvārdu veidā, ar nedaudz izņēmumiem sāka aprakstīt tikai pēc ilgāka laika, kas reizēm bija mērojams pat vairākos gadsimtos. Tas, protams, visai nelabvēlīgi ietekmēja pieminēto Bībeles grāmatu ticamību. Taču, neraugoties uz visu, jāatzīmē, ka tās satur daudz informācijas, kuru mēs drīkstam uzskatīt par vēsturiski patiesīgu. Tas vispirms attiecas uz tādiem notikumiem, kuri aprakstīti pārsteidzoši reālistiskā garā, gleznaini, ar dramatiskām detaļām, tātad ar autentiska apraksta iezīmēm.
Jau tas fakts vien, ka Bībeles sastādītāji nav noklusējuši daudzas izdarības un pat noziedzības, kuras nedara goda tādiem tautas varoņiem kā Dāvids vai Salamans, ir droša liecība tam, ka»tekstu uzrakstītāji balstījušies uz autentiskiem vēsturiskiem avotiem. Viņi noteikti nav vadījušies no bezkaislīgas vēsturiskas objektivitātes idejas, jo šāda veida koncepcija tā laika cilvēkiem bija pilnīgi sveša. Acīmredzot viņi nav varējuši noklusēt viņu varoņiem visai neglaimojošos faktus, jo tie izraēliešu tautai bija pārāk labi zināmi. Saula dzimtas izdeldēšana vai Salamana elkdievība Jeruzalemē — tie ir tādi notikumi, kuri droši vien nebija tautas atmiņā izdzisuši pat pēc daudzām paaudzēm.