Gala rezultātā no daudzajām teiksmām, mītiem un tautas nostāstiem, neraugoties uz pretrunām, kuras bija radušās, nekritiski apvienojot dažādus, reizēm savstarpēji pretrunīgus avotus, izlobīja zināmu daudzumu fundamentālu faktu, ar kuru palīdzību izdevās daļēji rekonstruēt tā laikmeta izraēliešu tautas vēstures patieso norisi.
Samuēla pirmā grāmata sākas ar īsu, bet ļoti dramatisku virspriestera Ēļa un viņa dēlu dzīves aprakstu. Cik daudz patiesības ir šajā traģiskajā tēlā? šķiet, mēs nebūsim pārāk ļāvušies iztēlei, ja sacīsim, ka patiesi ir dzīvojis virspriesteris ar šādu vārdu un, pateicoties savai lielajai dievbijībai, iemantojis visu Izraēla cilšu uzticību.
Ēlim daudzējādā ziņā palīdzēja tajā laikā izveidojušās iekšpolitiskās attieksmes. Izraēla reliģiskā galvaspilsēta Šilo atradās skaitliski lielas un ļoti ietekmīgas Ēfraima cilts teritorijā. Turklāt tā bija izvietota zemes vidienē, un tāpēc to neapdraudēja ienaidnieka iebrukumi, kā tas bija ar ziemeļu, austrumu un dienvidu novados mītošajām ciltīm, kurām vajadzēja izmisīgi aizstāvēties no kaimiņos dzīvojošām tautām. Jūdas cilts, kas kopš sendienām sacentās ar ēfraimiešiem par noteicošo ietekmi Izraēlā, nokļuva filistiešu kundzībā un tāpēc uz laiku zaudēja jebkādu politisku ietekmi. Līdz ar to par dominējošo spēku Izraēlā kļuva Ēfraima cilts, bet tas savukārt noveda pie laicīgās un garīgās varas pagaidu pārejas galvenā priestera Eļa rokās.
Pirmo reizi pēc Mozus nāves bija piepildījušies senie jah- vistu sapņi: Izraēlā nodibinājās teokrātiska pārvalde. Tomēr režīms, kurš balstījās tikai uz viena cilvēka autoritāti, nevarēja cerēt uz ilgu pastāvēšanu. Ēlis to saprata un tāpēc centās panākt, lai virspriestera un soģa amats viņa dzimtā tālāk tiktu nodots mantošanas ceļā. Taču viņa plāniem svītru pārvilka paša dēli. Ar savu augstprātību, izlaidību un netikumīgo dzīves veidu tie atbaidīja tautu no pastāvošās politiskās iekārtas un tādējādi apdraudēja tēva nodomus. Bet Ēlis jau bija pārāk vecs, lai šādu stāvokli novērstu.
Viņa dzimtas piedzīvotā katastrofa un derības šķirsta zaudējums varēja izvērsties teokrātijas pilnīgā sabrukumā, ja tai palīgā nebūtu nācis pravietis Samuēls.
Samuēla grāmatās pilnīgi noklusētas Afekas sakāves militārās un politiskās sekas. Taču no tekstiem, kas izkaisīti citās Bībeles grāmatās, var secināt, ka filistieši visā pilnībā izmantojuši savu uzvaru. Viņi ieguva kontroli pār zemes centrālajiem apvidiem un izvietoja savus garnizonus daudzās Izraēla pilsētās, šāds stāvoklis turpinājās gandrīz divdesmit gadu, līdz tam brīdim, kad uz vēstures skatuves parādījās ķēniņš Sauls.
Tikpat izteiksmīgs ir tas fakts, ka Bībeles sastādītāji ne ar vārdu neieminas par izraēliešu toreizējās galvaspilsētas Šilo likteni. Vērīgu lasītāju būs pārsteidzis tas, ka Eja pēctecis Samuēls nepalika svētajā pilsētā, kur atradās Mozus telts un derības šķirsts, bet pārcēlās uz dzīvi Ramataimā.
Kas bija atgadījies ar Šilo? Miglaina atbilde uz šo jautājumu atrodama Jeremijas pravietojumā. Septītās nodaļas 12. pantā burtiski lasāms: «Eita taču uz manu svēto vietu, kas ir Šilo, kur iesākumā mājoja mans gars, un raugait, par ko es to esmu pārvērtis savas Izraēla tautas ļaunuma dēļi» Kā papildinājums šai informācijai var noderēt divdesmit sestās nodaļas 9. pants: «Kādēļ tu sludini tā kunga vārdā, ka šim namam tā klāsies kā namam Šilo un ka šī pilsēta būs tik tukša un galīgi nolaista, ka tur neviens vairs nedzīvos?» Šie citāti neatstāj gluži nekādu šaubu par to, ka filistieši šilo nolīdzinājuši līdz ar zemi, tā ka Izraēla galvaspilsēta mitējusies pastāvēt. Šī nelaime tik dziļi iespiedusies tautas atmiņā, ka vēl pēc četri simti gadiem Jeremija to piemin kā dieva dusmu piemēru. Acīmredzot šis notikums Bībeles sastādītājiem bijis pārlieku nepatīkams, priesteriem pārlieku apgrūtinošs, lai to pieminētu. Urt noklusējumu viņi izdarījuši visumā ļoti veikli, priekšplānā izvirzot stāstījumu par derības šķirsta triumfālo gājienu pa dažādām filistiešu pilsētām.
Noslēpumu galīgā veidā noskaidroja arheoloģija. 1926.— 1929. gadā dāņu ekspedīcija atklāja Šilo pilsētas drupas 22 kilometrus uz dienvidiem no Sihemas. Uz kāda pakalna tika pat identificēta vieta, kur, šķiet, bija atradusies svētnīcas telts ar Jahves altāri un derības šķirstu. Vissvarīgākais tomēr bija tas, ka pilsētas drupās, kuras, kā izrādījās, radušās 11. gadsimta vidū pirms m. ē., skaidri bija konstatējamas ugunsgrēka un varmācīgu postījumu pēdas. Tādējādi tika neapšaubāmi noskaidrots, ka Šilo pilsēta bija kļuvusi par filistiešu iebrucēju upuri.
Acīmredzot toreiz liesmās gājusi bojā izraēliešu tautas visvērtīgākā nacionālā relikvija — Mozus telts. Bet kas bija noticis ar derības šķirstu? Viss, kas mums par tā likteni zināms, ir pārāk fantastisks un pārāk atgādina leģendu, lai tam noticētu.
Ja tas patiesi bija nokļuvis filistiešu rokās, tad kāpēc viņi pēc septiņiem mēnešiem centās no tā tikt vaļā? Neviens saprātīgs cilvēks nenoticēs pasaciņai par dievekļa Dšgona tēlu; visaugstākais varētu uzskatīt par iespējamu, ka māņticīgie filistieši, kuru vidū tajā laikā nejauši bija izplatījusies kāda epidēmija, šo postu piedēvēja sagūstītā izraēliešu dieva atriebībai. Tas nebūtu pretrunā ar to, kas mums zināms par senatnes tautu mentalitāti un reliģiskajiem priekšstatiem. Ja tās godināja savus cilts dievekļus, tas nepavisam nenozīmēja, ka tās neticētu svešu, viņiem naidīgu dievu pastāvēšanai un io maģiskajam spēkam. Tāpēc nostāstos par derības šķirsta dīvainajiem klaiņojumiem varētu slēpties kāds patiesības grauds.