Šajos notikumos ir viena epizode, kura mūs pārsteidz ar savu mīklainību. Bet-šemešā Jahve sodījis ar nāvi 50 070 izraēliešu par to, ka viņi iedrošinājušies ielūkoties derības šķirstā. Skaidrs, ka šī versija ir fanātisku, māņticībā iestigušu jahvistu izdoma. Bet, kā norāda milzīgais upuru skaits, tās pamatā vajadzēja būt kādam patiesam briesmīgam notikumam, kura atbalss dziļi iespiedusies tautas atmiņā.
Izvirzīta vesela virkne hipotēžu, lai izskaidrotu šo dīvaino notikumu. Daži pētnieki uzskata par iespējamu, ka izraēlieši būtu izzaguši derības šķirstu no Dagona svētnīcas. Filistieši būtu dzinušies viņiem pakaļ un panākuši pie Bet-Semešas. Tur tad izcēlusies kauja, kurā kritis Bībelē minētais izraēliešu skaits. Derības šķirstu tomēr izdevies paglābt un noslēpt Kirjat-Jearimā. Šai teorijai tomēr ir viena vāja puse: rodas jautājums, kāpēc Bībeles sastādītāji kritušos šķirsta aizstāvjus būtu parādījuši kā svētuma zaimotājus, kurus Jahve sodījis ar nāvi.
Pastāv vēl cita hipotēze, kura dibinās uz pieņēmumu, ka derības šķirsts nekad nav kritis filistiešu rokās un tas tūlīt pēc sakāves pie Afekas aizvests uz Kirjat-Jearimu. Pēc šīs versijas asiņainais Bet-šemešas iedzīvotāju slaktiņš bija sods, ar ko tiem atriebās citas Izraēla ciltis par to, ka viņi atteikušies piedalīties karagājienā pret filistiešiem. Tā izskaidrotu arī Bībelē sastopamās nosodošās piezīmes par Bet-šemešas iedzīvotājiem. Protams, nav nekādu iespēju izdibināt, cik daudz patiesības ir šajā hipotēzē par pilsoņu karu, taču pārsteidz Bet-šemešas iedzīvotāju dīvainā Izturēšanās, kad tie vissmagāko cīņu laikā pret filistiešiem tīrumos mierīgi pļauj kviešus, it kā viņiem nebūtu nekādas daļas gar karu neatkarības aizstāvēšanai un derības šķirsta atgūšanai.
Pēc nelaimīgā Eļa valdības grožus savās rokās pārņēma viņa audzēknis Samuēls. Taču tas nenotika tūlīt pēc sakāves pie Afekas. Tikai pēc ilgiem reformatoriskas misijas un tīrā jahvisma nostiprināšanas gadiem Samuēls tiktāl nostiprināja savu ietekmi, ka viņš kļuva Izraēlā par faktisko valdnieku. Reizē ar to viņš atjaunoja teokrātisko iekārtu, ko viņa priekštecis tik lielā mērā bija kompromitējis.
Ebreji pieskaita Samuēlu pie saviem lielākajiem praviešiem. Pat katoļu baznīca viņu uzskata par svēto un Kristus priekšteci. Svētais Hieronims apgalvo, ka ķeizars Arkādijs (378.— 408.) Samuēla pīšļus pārvedis no Ramataimas uz Turciju, no kurienes viņa meita Pulherija savukārt tos aizvākusi uz Kon- stantinopoli, lai ar svinīgu reliģisku ceremoniālu tos guldītu speciāli uzceltā mauzolejā.
Laika tecējumā ap Samuēlu saaudies tik daudz teiksmu, ka Bībeles sastādītāji vairs īsti nezināja, kas viņš patiesībā bijis un kāda nozīme bijusi viņa darbībai.
Visi nostāsti par Samuēla māti, dzimšanu, sarunu ar Jahvi un pareģojumi par Eja namu acīmredzot ir radušies tautas iztēlē.
Bībeles tekstā sastopam virkni ziņu, kuras cita citu izslēdz un aptumšo vēsturisko ainu. Minēsim šeit vienu piemēru. Sākumā Samuēls ir visā Izraēlā slavens vīrs. Bet jau 9. nodaļā viņš parādīts kā vietējas nozīmes gaišreģis, par kuru Sauls uzzina tikai no sava apkalpotāja. Tātad izcils, ar dievbijību slavens priesteris ne no šā, ne no tā šeit degradēts līdz tikai vienā apvidū apzīstamam zintniekam, kurš par nelielu samaksu sniedz padomus, kā atrast nomaldījušās ēzeļmātes.
Šodien izdibināt patiesību vairs nav iespējams. Pretrunas droši vien radušās tāpēc, ka Bībeles sastādītāji vienā fabulā apvienojuši divus dažādus tautas nostāstus, nepapūlēdamies tos loģiski saskaņot.
Un tā mums nekas cits n'eatliek, kā uzskatīt par patiesību to, kas pamatmetos šķiet atbilstošs īstenībai. Droši vien patiesība būs tā, ka Samuēls bijis virspriesteris un soģis, ka pēc Ēļa nāves un Šilo nopostīšanas viņš savu rezidenci pārcēlis uz Ramataimu, ka viņš svaidījis Sauļu par ķēniņu, bet pēc tam sakarā ar konfliktu par priesteru prerogatīvām savukārt izvirzījis Dāvidu kā pretendentu uz ķēniņa troni. Šie kailie fakti atbilst tam, kas mums no citiem avotiem zināms par senās pasaules sabiedriski politiskajām attieksmēm. Kā redzams no izraktajiem dokumentiem, priesteri centušies izcīnīt teokrātisku iekārtu arī tādās zemēs kā Šumera, Asīrija un Ēģipte. Konflikti, kas uz šā pamata radās starp laicīgo varu un priesteru hierarhiju, bija bieži sastopama parādība un atbilda sabiedrisko procesu likumsakarībām.
Pateicoties savam morālajam prestižam, Samuēls, kā mēs jau to zinām, spēja Izraēlā atjaunot teokrātisku iekārtu. Tāpat kā Ēlis, viņš pūlējās panākt, lai virspriestera un soģa amats mantošanas kārtībā tiktu saglabāts viņa dzimtā.
Bībele apgalvo, ka šos plānus izjaukuši Samuēla zemiskie un pērkamie dēli. šāds izskaidrojums ir, protams, vienkāršots, un tam drīzāk ir morālas pamācības raksturs, jo teokrātijas krišanas un monarhijas rašanās cēloņi meklējami krietni dziļāk, un proti, tā laika politiskajos un sabiedriskajos apstākļos.