Pēc sakāves pie Afekas un Samuēla valdīšanas laikā Izraēls nonāca filistiešu jūgā. Tad arī radās pārliecība, ka tikai vadonis ar izcilām militārām dotībām var atbrīvot tautu no paverdzināšanas, vadonis, kurš pēc kaimiņu tautu valdnieku parauga uzkāptu ķēniņa tronī. Ar vārdu sakot, līdzekli pret visām nedienām redzēja atsevišķo cilšu apvienošanā vienā kopējā valstī ar spēcīgu monarhu priekšgalā. Šis skaudrais politiskais reālisms guva aizvien vairāk piekritēju, jo ar katru dienu kļuva redzamāks, ka virspriesteris ar saviem upuriem, lūgsnām un aicinājumiem nožēlot grēkus patiesībā ir bezspēcīgs.
šādu noskaņojumu veicināja arī tā laika sabiedrības šķiru attieksmes. Pēc Kānaānas iekarošanas daudzi izraēlieši bija apmetušies uz dzīvi pilsētās. Tādējādi radās bagātu tirgotāju, zemes īpašnieku, ierēdņu, karavadoņu un mantošanas ceļā varu guvušu cilšu vecajo slānis. Tāds bagātnieks, kuram piederēja trīs tūkstoši aitu un kazu, bija, piemēram, kaut vai N<ibals, ar kuru Dāvids ķīvējās par pārtikas piegādi.
No otras puses, aizvien vairāk padziļinājās plašo tautas masu posts, jo tās zaudēja zemi un cieta no pārmērīgas nodevu un parādu nastas. Jaunais privileģēto bagātnieku slānis juta, ka nepieciešams nodrošināt savu stāvokli pret apspiesto ciltsbrāļu tīkojumiem, bet uz šādu nodrošinājumu viņi varēja cerot tikai monarhistiskā iekārtā. Atcerēsimies, ka Abimelehs ieguva varu, pateicoties Sihemas pilsētas iedzīvotāju augstāko slāņu atbalstam, bet viņu gāza tautas sacelšanās.
Reizē ar šķiru pretišķību saasināšanos auga ķēniņa absolūtā vara, līdz beidzot tā pārvērtās austrumnieciska tipa des- potijā. Sauls vēl bija patriarhāls laucinieku ķēniņš, kurš saglabāja vienkāršas ierašas un savā brīvajā laikā pats nodarbojās ar lopkopību. Dāvidam jau ir plašs galms un harēms, un pret saviem pavalstniekiem viņš izturas patvarīgi. Bet Sa- l.imans beidzot ievieš tādu kārtību, kas atgādina Ēģiptē valdošo verdzību lielo piramīdu celtniecības laikmetā, un desmitiem tūkstošiem savu pavalstnieku aizdzen piespiedu darbos Libānas mežu ciršanā, Pārjordānas akmeņlauztuvēs un Jeruzalemes būvlaukumos.
Turīgo slānis Samuēla laikos ieguva jau tik lielu politisku ietekmi, ka tas, par spīti opozīcijai, varēja panākt ķēniņa ievēlēšanu. Vēlēšanu apspriedēm Mispā un Gilgalā vajadzēja būt ļoti vētrainām, ja Bībele atzīmē, ka Sauls neesot atriebies tiem, kuri musinājuši un balsojuši pret viņu.
Aiz labi saprotamiem iemesliem arī Samuēls bija monarhijas pretinieks. Centienus izveidot monarhiju viņš uztvēra kā personisku apvainojumu un neveiksmi. Samuēls taču bija cerējis, ka reliģiskā un laicīgā vara saglabāsies viņa dzimtā, pārejot no tēva uz dēlu. Ar sarūgtinājumu viņš jautāja cilšu pārstāvjiem, kādu pārkāpumu dēļ viņu atbīda no varas. Visdrūmākās krāsās Samuēls iztēloja, kādas briesmas tautai draud no patvaldnieciska monarha, bet, kad šiem brīdinājumiem nebija nekādu panākumu, biedēja ļaudis ar to, ka, atmetot virspriestera teokrātisko valdīšanu, viņi atstumj arī pašu Jahvi.
Kad Samuēlam beidzot vajadzēja piekāpties monarhijas piekritēju priekšā, viņš tomēr pat nedomāja atsacīties no faktiskās varas, bet visu izkār.toja tādējādi, ka nākamais ķēniņš kļuva viņa rokās par paklausīgu rīku. Šajā nolūkā Samuēls izvēlējās jauniņu puisi no vismazākās Izraēla cilts, no ģimenes, kurai nebija nekādas ietekmes. Samuēls nodibināja praviešu skolu un tajā, kā izsecināms no Bībeles teksta, paša sameklēto troņa pretendentu audzināja pēc sava prāta, iepotēdams tam paklausību virspriesterim, uzticību jahvismam un Mozus bauslībai.
Samuēls, kā mums tas jau zināms, pilnīgi pārrēķinājās. Biklais jauneklis izauga par ievērojamu karavadoni un enerģisku valdnieku, kurš savus lēmumus drīz vien pieņēma patstāvīgi. šā iemesla pēc radās asi kompetences strīdi, un virspriesterim vajadzēja aiziet privātajā dzīvē, taču slepenībā viņš uzsāka sīvu cīņu pret savu sadumpojušos audzēkni. Mēģinādams viņu gāzt no troņa, Samuēls lielā slepenībā par ķēniņu svaidīja Dāvidu. Strīds izvērtās atklātā cīņā, kad Sauls lika apkaut Nobes svētnīcas priesterus, kuri bija atbalstījuši Dāvidu, šeit mēs redzam vēsturē tik tipisko konfliktu starp laicīgo varu un garīdznieku hierarhiju.
Lai aina būtu pilnīgāka, mums jāpakavējas pie sevišķa iestādījuma, kuru mēs pieminējām kā «praviešu skolu». Tās bija reliģisku ekstātiķu korporācijas, kuras Izraēlā pirmo reizi parādās ap 1000. gadu pirms m. ē. Tās veidojās galvenokārt svarīgu reliģisku centru tuvumā, piemēram, Gibeā, Bē- telē, Ramataimā, bet vēlāk arī Samarijā.
Reliģiskie ekstātiķi bija arī Samuēls, Sauls un Dāvids. Sauls, atgriezdamies no Ramataimas mājup, Gibeas tuvumā sastapa grupu praviešu un, viņu frenētiskās ekstāzes aizrauts, arī pats iesaistījās diešanā un dziedāšanā. Otru reizi tādā pašā stāvoklī viņš nokjuva, uzzinājis par Jabešas pilsētas aplenkšanu. Neprāta lēkmē viņš sacirta abus vēršus, ar kuriem pašlaik ara zemi.* Trešo reizi tas viņam gadījās Ramataimā, kad viņš tur ieradās, vajādams Dāvidu. Savu praviešu priekšgalā viņu sagaidīt iznāca Samuēls, un to deju, dziesmu un kliedzienu aizrauts, arī Sauls iejuka frenētiskajā apļa dejā.
Samuēla pirmās grāmatas 10. nodaļas 5. pantā lasām: «… un notiks, kad tu ienāksi pilsētā, tad tu sastapsi tanī vietā praviešu pulku, kas patreiz nāks lejā no upuru kalna. To priekšā skanēs arpas, bungas, stabules un citaras, kamēr tie paši būs praviešu aizrautībā.»
Šī neparasti suģestīvā aina pierāda, ka pa Izraēla zemi klaiņojuši fanātiķu un mistiķu bari, kuri apbrīnojamā kārtā atgādina islama dervišus. Izraēliešu pravieši ģērbās rupja auduma drānās, valkāja speciālas jostas un, tāpat kā derviši, pārtika no ubagošanas. Viņu reliģiskajās izdarībās ietilpa ne tikai dziedāšana, diešana un nākotnes zīlēšana, bet arī pašpātagošanās un ķermeņa sakropļošana ar dažādiem mocību rīkiem.