Raksturīgs ir fakts, ka izraēliešu reliģiskajā dzīvē šie pravieši parādās samērā vēlu. Tas neapšaubāmi liecina, ka šāds frenētiski ekstātisks pravietisms nebija radies pašu ebreju vidē. Tā izcelsme vēl līdz Šim ir nenoskaidrota problēma. Pārsvaru tomēr gūst uzskats, ka izraēlieši to aizguvuši no kānaāniešiem reizē ar Baāla, Aštartes un citu feniķiešu dievekļu kultiem.
Uzskata par iespējamu, ka pravietisma dzimtene bijusi Frīģija Mazāzijā, no kurienes tas pakāpeniski ieviesies Feniķijā un Kānaānā. 1. Ķēniņu grāmatā (18. nodaļas 19. pants) lasām, ka ķēniņiene Izebele uzturējusi 450 feniķiešu praviešu. Tomēr jāpiebilst, ka līdzīga tipa pravietisms nav bijis svešs arī citām tautām.
Atgādināsim kaut vai Apollonam un Dionīsam par godu rīkotās mistērijas un orģijas. Hērodots raksta par iedvesmotiem vīriem, kuri klaiņojoši pa Grieķiju un heksametros pareģojuši nākotni.
Izraēlā pravietisms reizēm pieņēmis visai derdzīgu veidu, Tā, piemēram, pravietis Hozejs (7. gadsimtā pirms m. ē.), gribēdams pierādīt izraēliešiem, ka, piekopdami elkdievību, viņi izdara smago laulības pārkāpšanas grēku, trīs gadus dzīvojis ar netikli un ar cita vīra sievu. Jesaja (8. gadsimtā pirms m. ē.) staigājis pa pilsētu pliks, lai brīdinātu jeruzalemiešus, ka Jahve tikpat pliku darīs viņu grēcīgo pilsētu, atņemdams tās iedzīvotājiem visu viņu mantību. »
Bariem apkārt klaiņojoši pravieši vairākus gadsimtus ilgi Kānaānā bija gluži parasta parādība. Izraēlieši pret tiem izturējās ar māņticīgu bijību, izmantoja viņu pareģojumus un neatteicās tiem pasniegt ubagu dāvanas. Taču ar laiku šo svēto vīru vidū saradās daudz visdažādāko šarlatānu, kurus Bībelē dēvē par «viltus praviešiem». Viņu dēļ tauta sāka ar neuzticību izturēties pret praviešiem vispār un pat izrādīja tiem klaju nicināšanu. Tas, starp citu, redzams no diviem Gibeas pilsētas iedzīvotāju jautājumiem: «Vai tad arī Sauls pieder pie praviešiem?» un «Kas tad ir visu šo praviešu tēvs?». Kad Dāvids diedams gāja derības šķirsta priekšgalā, viņa sieva Mihola ar nicinājumu paziņoja, ka uzskata viņa izturēšanos par ķēniņa necienīgu. Arī tautas pamācītājs viedais Āmoss noteikti noliedza, ka viņš būtu «pravietis».
Praviešu mācības un tāpat politisko satricinājumu un grūtību ietekmē ebreji pakāpeniski padziļināja savu reliģiju, līdz pēc Bābeles gūsta to izkopa tīra, ētiska monoteisma pakāpē.
Sim procesam nepieciešami vajadzēja novest pie primitīvo kolektīva pravietisma formu izzušanas. Augstākā ranga praviešiem, kuru raksti saglabāti Bībelē, nebija nekā kopīga ar apkārtklaiņojošiem pareģoņiem. Taču vēstures arēnā viņi neparādījās pēkšņi kā «deus ex machina»,[15] bet izveidojās kā gadsimtiem ilgā kolektīvā pravietisma gala produkts, tātad zināmā mērā bija tā turpinātāji.
Ar Saula traģisko likteni saistītie notikumi mums zināmi tikai no Bībeles, un faktiski mēs nespējam pasacīt, cik daudz tajos patiesības. Tāpēc jebkurš, kaut vai visniecīgākais lietišķais pierādījums, kaS zināmā mērā apstiprinātu Bībeles nostāstus, būtu ļoti svarīgs un rosinošs notikums. Un tieši tāds atgadījās 1922. gadā, kad amerikāņu arheologs un orientā- lists Olbraits Teleifullā, piecu kilometru attālumā no Jeruzalemes, atrada Saula galvaspilsētas Gibeas drupas. Izrakumi parādīja, ka tā bijusi spēcīgs kalnu cietoksnis, vienkāršs un skarbs savā konstrukcijā, taču ārkārtīgi grūti ieņemams. To sargāja stūros uzcelti torņi un divkāršs tēstu akmeņu mūris, kurā bija iekārtotas slepenas ejas un nišas pārtikas uzglabāšanai. Drupās atrada pārsteidzoši daudz bronzas bultu uzgaļu un lingu akmeņu. Dibinoties uz dažāda veida izrakumiem, tika noskaidrots, ka drupas radušās 11. gadsimta otrā pusē pirms mūsu ēras jeb pirmā Izraēla ķēniņa valdīšanas laikā.
Tāpat tika atrastas Bet-Šanas drupas, kur filistieši kādreiz nozākāja Saula mirstīgās atliekas. Kā Bībelē stāstīts, nelaimīgā ķēniņa galvu viņi novietojuši Dagona svētnīcā, viņa bruņas — Aštartes templī, bet rumpi pakāruši pie pilsētas mūra. Drupu augstums sasniedza vairāk nekā divdesmit trīs metrus, un tajās bija atšķirami astoņpadsmit kultūras slāņi. Viszemākais no tiem bija radies ceturtajā gadu tūkstotī pirms m. ē., no kā izriet, ka Bet-Šana bijusi viena no visvecākajām Kānaānas pilsētām.
Pats interesantākais tomēr ir tas, ka kultūras slānī, kurš attiecināms uz Saula laikiem, atklātas divas līdzās izvietotas Dagona un Aštartes svētnīcas, kuras pieminētas Bībelē.
šo mūru akmeņi bija liecinieki filistiešu un izraēliešu konflikta pēdējam cēlienam, kurš beidzās ar kareivīgā monarha un viņa trīs dēlu nogalināšanu. Reizē ar to arheologi atklāja tādas vēsturiskas detaļas, kuras Bībelē pilnīgi noklusētas. Bieza pelnu kārta, apkvēpuši akmeņi un sasisti dievekļu tēli neapšaubāmi pierāda, ka filistiešu pilsēta kritusi par upuri pēkšņam iebrukumam un ugunsgrēkam. Tas ļauj mums ar lielu iespējamības pakāpi pieņemt, ka Bet-šanu nopostījis Dāvids, atriebdamies par sava priekšteča pīšļu apgānīšanu.
Kā jau mēs pāris reižu ieminējāmies, pārspriezdami citus Bībeles fragmentus, nostāsts par Dāvidu ir sakopots no dažādām tautas teiksmām, kuras gadsimtiem ilgi bija saglabājušās Izraēlā. Bībeles sastādītāji tās uzņēmuši savā kopojumā, nerūpēdamies vai arī nelikdamies ne zinis par to, ka šie fragmenti ir savstarpēji pretrunīgi.