Dažus piemērus ir vērts minēt, lai parādītu, ar kādām grūtībām jāsaduras Bībeles pētniekiem, pūloties noskaidrot vēsturisko patiesību.
Ja mēs jautāsim, kā īsti Dāvids nokļuva ķēniņa Saula galmā, izrādīsies, ka atbilde mums sagādās ne mazumu raižu, jo Bībelē sniegtas divas pilnīgi atšķirīgas versijas. 1. Samuēla grāmatas 16. nodaļā uzzinām, ka Dāvids atvests ķēniņa galmā kā koklētājs, kurš ar savu spēli iemantojis valdnieka labvēlību. Turpretī 17. nodaļā teikts, ka Dāvids pievērsis sev Saula uzmanību sakarā ar uzvaru pār Goliātu. Uzvarētājs bija nepazīstams ganu puisis, tāpēc Sauls lika viņu atvest pie sevis un jautāja: «Kā dēls tu esi, jaunekli?» Un šim jautājumam būfu jāattiecas uz cilvēku, kuru Sauls it kā jau pirms tam pazinis!
Cits, vēl interesantāks piemērs ir gadījums ar Goliāta nogalināšanu. Plaši pazīstamā versija ir tāda, ka to divkaujā izdarījis Dāvids, un tā balstās uz Samuēla 1. grāmatā atrodamo nostāstu. Kad mēs turpretim lasām Samuēla 2. grāmatu, mūs pārņem izbrīns. Izrādās, ka Goliātu nogalinājis nevis Dāvids, bet kāds Elhanans no Betlēmes (21. nodaļas 19. pants).
. Bībeles pētnieki ne mazums pūlējušies, lai līdzīgas pretrunas izskaidrotu vai vismaz attaisnotu. Viņu secinājumi lielākoties balstīti uz nedrošiem spekulatīviem minējumiem, un tie nevar pretendēt uz pierādītu zinātnisku patiesību. Ja tomēr runa ir par Goliātu, tad lieta kļūst mazliet citāda, jo izdarīts kāds atklājums, kurš zinātniekiem parādījis negaidītu izeju, kā izskaidrot minēto pretrunu.
Izrādījās, ka mēs patiesībā nemaz noteikti nezinām, kāds vārds bija Saula pēcnācējiem uz ķēniņa troņa. «Dāvids», tāpat kā Mari tekstos «davidum», nav nemaz īpašvārds, bet tituls jeb iesauka, kas nozīmē «vadītājs» vai «aizgādnis». Tāpēc daudzi Bībeles pētnieki izteikuši domu, ka Dāvids un Elhanans ir viena un tā pati persona.
Ja mēs pieņemsim, ka Goliātu nogalinājis Betlēmes ganu puisis Elhanans, kuru pateicīgā izraēliešu tauta vēlāk iesaukusi par Dāvidu, tad šķietamā pretruna izgaistu kā pēc burvja nūjiņas pieskāriena.
Taču, ja mēs arī šos apsvērumus pieņemtu bez jebkādas iebildes, paliek vēl virkne citu pretrunu, kuras mazina Bībeles stāstījumu vēsturisko nozīmi. Tajā droši vien sajaukti fakti ar teiksmām, seni tautas nostāsti ar vēlākiem papildinājumiem, tāpēc zinātnieki, neraugoties uz visām pūlēm, nekad vairs neuzzinās patiesību. Tipisks piemērs šajā ziņā ir apgalvojums, ka Dāvids aiznesis Goliāta galvu uz Jeruzalemi. Tas ir acīmredzams vēlāks papildinājums, jo Dāvids iekaroja Jeruzalemi tikai krietni vēlāk, kad viņš jau bija Izraēla ķēniņš.
Pie teiksmām pieskaitāms arī apgalvojums, it kā Dāvids būtu autors lielākajai daļai Bībelē sakopoto psalmu. Bez šaubām, psalmi daudz lielākā mērā nekā citas Vecās Derības grāmatas ietekmēja nākamās paaudzes. Tā ir reliģiska lirika ar aizraujošu noskaņu bagātību un skaistumu, kurā izpaužas vesela jūtu gamma: no grūtsirdības, pazemības un pakļaušanās liktenim līdz cerībai, paļāvībai, līksmai pacilātībai, pateicībai, pielūgsmei un dzīves skaistuma cildinājumam. Šo
dzejojumu cildenā vienkāršība, fo stila lakoniskā, skarbā izteiksmes nopietnība un sirdi aizkustinošā reliģiskā degsme tos padarījusi par neizsmeļamu iedvesmas avotu dzejniekiem, gleznotājiem un skaņražiem.
Šo reliģisko himnu vadmotīvs ir monoteisms. Tie ir apofeoze diženajam un varenajam Jahvem, kurš ieskauj cilvēci savas labestības lokā un spēj piedot vislielākos grēkus, bet vienlaikus mēdz būt nepielūdzams savās dusmās un sodībā. Tā jau ir augstākās pakāpes dievišķības koncepcija, tādas dievišķības, kura cilvēkiem diktē ētiskās normas. Taču šo dzejojumu kosmoloģija vēl aizvien ir tikpat primitīva kā Ābrahāma laikos. Jahve sēž debesīs uz troņa, eņģeļi dzied viņam slavu, zeme ir plakana un to aptver pirmokeāns, baismīgi ļaunuma un haosa briesmoņi cīnās ar izkārtotības radošajiem spēkiem. Kādreiz nākamībā Jahve triumfēs un viņa uzdevumā zemi pārvaldīs Dāvida nama dižciltīgie.
Psalmu nosaukums cēlies no grieķu vārda «psallein» (strinkšķināt ar pirkstiem stīgas). Vārds «psalmos» apzīmē stīgu instrumentu — droši vien feniķiskas cilmes, vai arī šā instrumenta pavadībā dziedamu dziesmu. 6. un 12. psalma sākumā ir piezīme «uz astoņām stīgām». Tas neapšaubāmi rāda, ka tos pavadījis astoņstīgu instruments. Vairākas īpatnības liecina, ka psalmu teksts sadalās atsevišķu balsu un kora dziedājumu partijās. Katrs dzejojums tāpēc bijis kaut kas līdzīgs dziedātai litānijai jeb antifonai, kas veidojusi neatņemamu sastāvdaļu visdažādākās liturģiskās ceremonijās.
Ka Dāvids būtu šo dzejojumu autors, tas, kā jau minējām, uzskatāms par teiksmu. Tekstu analīze neapgāžami pierāda, ka lielākā daļa psalmu nevarēja rasties pirms Bābeles gūsta un Bībeles tekstā tie ietilpināti tikai 3. gadsimtā pirms m. ē. To saturs atspoguļo reliģiskos priekšstatus un sabiedriski politiskās attiecības, kas atbilst ebreju vēstures pēdējam posmam pēc Bābeles gūsta. Pat elēģiskā žēlabu dziesma, kuru Dāvids it kā sacerējis, uzzinot par Saula un Jonatāna nāvi, radusies no senā himnu kopojuma, t. s. Taisnīgā grāmatas.
Bet tas nenozīmē, ka Dāvids nebūtu bijis dzejnieks un mūziķis. Izraēlieši, kā mēs to jau atzīmējām, bija izcili muzikāli. Kādā sienas gleznojumā, kas atrasts Beni-Hasanā, mēs ebreju ganu vidū redzam mūziķus ar lirām rokās. No Ēģiptē un Me- zopotāmijā atklātiem uzrakstiem uzzinām, ka Kānaāna uz šīm zemēm sūtījusi orķestrus un dejotāju ansambļus. Jūdas ķēniņš Hiskija (721.—693.), pūlēdamies iemantot Asīrijas valdnieka Sanheriba labvēlību, nosūtījis viņam dziedātājus