un dziedātājas, kuri tam pilī droši vien saldinājuši brīvos brīžus.
Tik bagātīgu muzikālo tradīciju atmosfērā nebūtu nekas neparasts, ja arī daži izraēliešu ķēniņi izrādītos par talantīgiem dzejniekiem un mūziķiem;
Arheoloģija spēj aizraut ar to, ka dažu labu reizi gluži negaidot tā par neapgāžamu zinātnisku patiesību pārvērš kādu tautas vēsturisku nostāstu, ar kuru neesam zinājuši, ko iesākt — uzskatīt to par leģendu vai par patiesu notikumu. Tieši tā arī atgadījās ar Bībeles nostāstu par Jeruzalemes ieņemšanu. Pateicoties kādam svarīgam atklājumam, mēs šodien pavisam noteikti zinām, ka Dāvids patiesi ieņēmis jebu- siešu cietoksni, un varam pat pasacīt, kā viņš šo brīnumu paveicis.
Mēs sakām «brīnumu» tāpēc, ka cietoksnis pacēlās gandrīz nepieejamas klints virsotnē un četri simti gadu bija pretojies visiem uzbrukumiem un aplenkumiem. Bībelē par šo notikumu runāts pavisam īsiem un neskaidriem vārdiem. No tā nojaušam, ka Joābs ieņēmis cietoksni ar viltīgu gājienu, iekļūstot kaut kādā apakšzemes ejā un nonākot ienaidniekam aizmugurē.
Kā tas bieži atgadījies ar arheoloģiskiem atklājumiem, atminējumu sniedza gluži nejaušs atradums. 1867. gadā angļu virsnieks kapteinis Vorens apmeklēja Jeruzalemi un'tās tuvāko apkaimi. Viņu ieinteresēja avots, kuru šodien sauc par Ain-Siti-Mariomas avotu, jo tas ir no Bībeles pazīstamais Gihonas avots Kedronas ielejā. Islama mošejas drupās Vorens atrada spraugu, kas iesniedzās kaut kur dziļumā. Iedams pa klintī iekaltām pakāpēm, Vorens nonāca pie pazemes avota. Kaut gan tur valdīja tumsa, viņš tieši virs galvas pamanīja klints sienā izkaltu atveri. Ieinteresētais kapteinis sadabūja kāpnes un virvi, lai dotos tālāk. Izrādījās, ka klintī izcirsts kanāls, kurš sākumā gāja līmeniski, bet pēc tam pacēlās stateniski. Vorens ar lielām pūlēm rausās augšup, ar kājām un muguru balstīdamies pret ejas pretējām sienām. Pavirzījies trīspadsmit metru, viņš ieraudzīja nolaidenu eju ar izkaltām pakāpēm, pa kurām varēja nokļūt vāji apgaismotā alā. No turienes pa šauru klints atveri Vorens iznāca laukā un, sev par lielu izbrīnu, redzēja, ka atrodas jau aiz senā pilsētas mūra.
Kā rādīja pētījumi, tunelis bija radies otrās tūkstošgades beigās pirms m. ē., un nevarēja būt nekādu šaubu, ka tas ir Bībelē pieminētā noslēpumainā «apakšzemes eja», pa kuru Joābs bija iekļuvis cietoksnī. Tagad vairs nav grūti iztēloties notikuma norisi. Joābs uzrāpies pa kanālu augšup un tad ar virvi tur palīdzējis nokļūt saviem biedriem. Kad visi viņa vīri bija sapulcināti alā, tie no aizmugures devās triecienā pret mūra aizstāvjiem, bet Dāvids tajā pašā laikā ar galvenajiem spēkiem uzbruka no ārpuses.
Jeruzaleme piederēja pie Kānaānas visspēcīgākajiem cietokšņiem, taču tai bija savs Ahilleja papēdis: pilsētai trūka ūdens. Miera laikā iedzīvotāji gāja lejup pie Gihonas avota, bet aplenkuma gadījumā ceļš uz turieni bija nogriezts. Tāpēc klints pamatnē, uz kuras bija uzcelta pilsēta, tika izkalis tunelis un kāpnes. Pa kanālu virvē iesietus lejup nolaida traukus, bet kāds no iedzīvotājiem, alā paslēpies, piepildīja tos ar šeit uzkrājušos avota ūdeni. '
Eja tika turēta vislielākā noslēpumā. Mēs nezinām, kādā veidā Joābam izdevās to atklāt. Iespējams, ka viņš šo ziņu izspieda no kāda gūstekņa, bet var arī būt, ka izraēliešu karavīri nejauši izdzirdēja trauku šķindoņu pret akmens sienu.
Stāstījumu par diviem pirmajiem Izraēla ķēniņiem varam pieskaitīt pie pasaules literatūras meistardarbiem. Saula cīņa pret priesteriem, aizstāvot ķēniņa troni, drūmā, baismīgā aina pie pareģes Endorā, visu viņa centienu sabrukums un pašnāvība, tāpat Dāvida trauksmainais mūžs, drūmās vecuma dienas, ko saindēja ģimenes ķildas un galma intrigas, — šīs visas epizodes kopumā sniedz patiesi šekspīriskā garā veidotu traģēdiju.
Abi ķēniņi ir izcilas personības ar savām labajām un sliktajām īpašībām, pat ar noziedzībām, abiem ir savi nopelni un sava taisnība, abi mūs satrauc ar savu jūtu kaislīgo spēku. No dažkārt panaivā Bībeles stāstījuma uznirst plastiski veidoti, dzīvi un daudzpusīgi cilvēku raksturi. Cik lieliska psiholoģiska skice, piemēram, ir Saula pakāpeniskais psiholoģiskais sabrukums, kuru rada nemitīgi iedarbojošās aizdomu un nenovīdības inde.
Vēl mūsos izbrīnu rada pārsteidzošais reālisms, ar kādu attēlotas Dāvida rakstura tumšās, nepievilcīgās puses, lai gan viņam kā priesteru pakalpiņam pieder visas Bībeles sastādītāju simpātijas un viņš ir to dievinātais varonis. Iepretim neapgāžamiem vēstures dokumentiem, kurus priesteri nevarēja ignorēt, viņu subjektīvisms izrādījās bezspēcīgs.
Priesteru attieksme pret abiem ķēniņiem Bībeles tekstos izpaužas pavisam nepārprotami. Viņu ienaidnieks Sauls tiek rādīts tumšās krāsās, lai gan no Saula dzīves veida grūti izsecināt, ka viņš to būtu pelnījis. Turpretim priesteru mīlulis Dāvids tiek cildināts vai līdz debesīm, bet viņa noziegumi un nepievilcīgā izrīcība notušēti vai arī iztulkoti visai labvēlīgā garā.
Kaut gan Dāvids bija uzurpators, kas tiecās uz troni pāri līķiem, jāatzīst, ka viņš bija viena no vislielākām, visizcilākām personībām Izraēla vēsturē. Kā karavadonis, iekarotājs un valsts dibinātājs viņš pelnīti kļuvis par savas tautas lepnumu. Tomēr pārsteidz tas, cik ātri Dāvids izvērtās par austrumnieciska tipa despotu un izlutušu sibarītu. Viņa plašais harēms, korupcijas, intrigu un ķīviņu saindētā galma atmosfēra, gļēvā pakļaušanās saviem mīluļiem un mīlulēm, — tas viss dod satriecošu liecību par to, cik dziļš bija kādreizējā izcilā karavadoņa un valstsvīra psihiskais pagrimums.