Arī apgalvojums, ka Dāvids bijis uzticīgs Jahves piekritējs, rada zināmas šaubas. No kurienes gan viņa namā radās lelle, kuru Mihola ieģērba vīra drēbēs un noguldīja gultā? Tā taču ir mums labi pazīstams mājas dievekļa tēls, elkdievības kulta priekšmets, kuru jahvisti aizliedza un visādi nosodīja.
Ja runājam par Dāvida attieksmi pret priesteriem, tad ir pamats domāt, ka Dāvids viņus atbalstīja aiz tīri politiskiem apsvērumiem. Kā Jūdas cilts piederīgais un uzurpators, kurš no varas atbīdīja likumīgo Saula dinastiju, viņš nevarēja cerēt Ciz diezkādu atbalstu no ziemeļnieku vairākuma puses. Cik nedrošs Dāvids juties uz troņa, liecina kaut vai tas fakts, ka viņa apsardze sastāvēja no svešzemju algotņiem, galvenokārt filistiešiem.
Dāvids ar visiem saviem spēkiem centās iemantot ziemeļu cilšu labvēlību. Ar to izskaidrojams, ka viņš izsludināja sēras pēc Saula nāves, un greznā apbedīšana, kāda tam tika sarīkota, kā arī steidzīgā piekāpšanās, kad Dāvids manīja, ka izmisušās Riepas demonstrācija pret viņas dēlu mirstīgo palieku nozākāšanu izraisa vispārēju sašutumu.
Kā liecina Absaloma un Sebas saceltie nemieri, Dāvida pūlēm tomēr nav bijis nekādu panākumu. Tāpēc viņš vēl jo ciešāk saistījās ar priesteriem, kuru plaši sazarotā ietekme kļuva par viņa varas nepieciešamu pamatu.
Savienība ar priesteriem, protams, balstījās uz veselu virkni kompromisu, kuri dažkārt bija visai dīvaini, kā, piemēram, gadījumā ar virspriestera amatu. Likumīgais virspriesteris, kura rezidence atradās Gibeonā Kānaānas ziemeļos, bija Cadoks. Dāvids kā Jūdas ķēniņš par virspriesteri iecēla savu atbalstītāju un draugu Abjatāru. Pēc tam kad abi novadi bija apvienojušies zem viņa sceptera, radās kutelīgs jautājums, kurš no abiem priesteriem paliks amatā. Dāvids nebija ar mieru atcelt Abjatāru, jo negribēja zaudēt uzticamu piekritēju. Tāpat viņš nevarēja atcelt arī Cadoku, jo tas ziemeļu ciltīs izraisītu sašutuma vētru. Tāpēc pirmo un pēdējo reizi visā Izraēla vēsturē tika nolemts, ka savā amatā paliks abi virspriesteri, šādu nenormālu stāvokli likvidēja tikai Salamans, izsūtīdams Abjatāru trimdā par to, ka tas bija atbalstījis Adonjas pretenzijas uz troni. Kopš šā laika virspriestera amatā vienmēr nāca Cadoka līnijas pēcteči. No viņa vārda tad arī atvasināts vēlākais saduceju nosaukums. Tiem gadsimtiem ilgi piederēja monopols uz virspriestera amatu, kā arī uz citiem svarīgākiem posteņiem Jeruzalemes svētnīcā.
Bībelē palaikam uzduramies kādai lakoniskai piezīmei, kura līdzīgi reflektoram met spilgtu gaismu uz vienu vai otru neskaidru jautājumu. Minēsim šeit kādu ar Dāvidu saistītu notikumu. Mums zināms, ka viņam bija radies nodoms uzcelt Jeruzalemē dievnamu. Pravietis Nātāns tad viņam paskaidroja, ka Jahve pieradis mitināties teltī un nevēloties sev mūra māju. Tad Dāvids kā jau dievbijīgs vīrs, pēc Bībeles nostāsta, paklausīgi atteicās no sava nodoma, lai gan tempļa celšanai bija jau sagādājis vajadzīgos cēlmetālus un kokmateriālus. Taču, pārlasot 1. Ķēniņu grāmatas 5. nodaļas 3. pantu, mēs izbrīnā berzējam acis. Izrādās, ka feniķiešu ķēniņam Hīrā- mam nosūtītā vēstulē Salamans pavisam citādi izskaidro, kāpēc viņa tēvs nav uzcēlis svētnīcu. Tur apgalvots, ka īstenot šo plānu nav ļāvuši nemitīgie kari.
Līdz ar to jautājums ir skaidrs. Dāvids arī šajā gadījumā vadījās pirmām kārtām no politiskiem apsvērumiem, nevis no pravieša norādījumiem. Der vēl pieminēt, ka Nātāns — kā to liecina viņa iestāšanās par saiešanas telti — bija ietekmīgās reliģisko puristu grupas pārstāvis, kurš rūpējās par senseno Mozus laiku ganu parašu saglabāšanu un necieta sabiedrības urbanizāciju.
Dāvids bija stingrs un nesaudzīgs valdnieks, bet reizē ar to arī izc'rfs valstsvīrs un tālredzīgs diplomāts, kurš savu politisko mērķu realizēšanai prata izmantot pat reliģiskos iestādījumus un noskaņas. Viņa nopelni Izraēla varenības izveidošanā ir nenoliedzami, un nav nekāds brīnums, ka nākamās paaudzes viņu idealizēja. Piederība pie Dāvida pēcnācējiem bija liels gods un deva dažādas priekšrocības.
Šis fakts izskaidro arī to, kāpēc evaņģēlisti vienkāršā Naca- retes sludinātāja vēsturisko misiju, starp citu, pamato ar viņa izcelsmi no Izraēla dižākā ķēniņa nama.
Salamans bija pirmais valdnieks, kurš ieguva kroni, dibinoties uz mantošanas tiesībām. Taču arī viņa uzkāpšana tronī bija saistīta ar atsevišķu grupējumu savstarpējām cīņām un ķildām. Ja viņa māte Batseba, godkārīga un izdarīga sieviete, nebūtu vienojusies ar Nātānu un viņa piekritējiem un nepierunātu aiz vecuma jau nevarīgo Dāvidu, Salamans droši vien paliktu viens no daudzajiem anonīmajiem ķēniņa dēliem, par kuriem nekas noteikts nav zināms.
Neapšaubāmi lielākas tiesības uz troni bija Dāvida ceturtajam dēlam Adonjam, kuru atbalstīja virspriesteris Abja- tārs un virspavēlnieks Joābs. Salamans saudzēja Abjatāru, bet lika nonāvēt Joābu un Adonju, nebīdamies pat no svētnīcas apgānīšanas. Zināmā mērā mēs viņu spējam saprast. Gribēdams sev nodrošināt ķēniņa troni, viņš bija spiests tikt galā ar bīstamo sāncensi un iebiedēt tā piekritējus.
Šāda situācija tolaik pastāvēja ne tikai Izraēlā. Milzīgie harēmi austrumu despotu galmos, daudzie vīriešu kārtas pēcnācēji un jebkādu tiesisku vai ierašu normu trūkums troņa mantošanas jautājumos noveda pie tā, ka varmācīga atbrīvošanās no citiem pretendentiem bieži vien bija neatvairāma nepieciešamība. Šis baismīgais paņēmiens, starp citu, nereti tika pielietots arī Bizantijas ķeizaru galmā, kur tas kļuva gandrīz vai par legālu, ar kronēšanu saistītu valsts aktu.