Salamans bija miermīlīgs ķēniņš. No tēva viņš mantoja plašu un spēcīgu valsti. Salamans valdīja četrdesmit gadu, no 972. līdz 932. gadam pirms m. ē. Šajā laikā viņš neiesaistījās nevienā lielākā karā. Salamans neizrēķinājās pat ar aramieti Rešonu, kurš padzina no Damaskas izraēliešu garnizonu un izsludināja sevi par ķēniņu. Tiesa, tolaik tas bija diezgan nenozīmīgs incidents, bet Salamans neparedzēja, ka jaunā aramiešu valstiņa Antilibāna kalnu piekājē kādreiz nākotnē nopietni apdraudēs Izraēlu.
Salamana vēsturiskais nopelns ir tas, ka nabadzīgo lauksaimniecības zemi, kas dzīvoja vēl patriarhālā iekārtā, viņš pārvērta administratīvi saliedētā, militāri spēcīgā valstī ar rosīgu saimniecību un lielu prestižu starptautiskā arēnā. Salamans bija vienkārši izveicīgs administrators, reformators, diplomāts, celtnieks un tirgonis. Viņa valdīšanas laikā Izraēla valsts kļuva slavena ar savas galvaspilsētas greznību un tāpat nepieredzētu ķēniņa galma krāšņumu. Par Salamana slavu liecina kaut vai tas fakts, ka lepnais faraons atdeva viņam savu meitu par sievu, tātad uzskatīja viņu par līdzvērtīgu citiem lielākajiem Āzijas tautu valdniekiem. Tāpat Salamana varas un nozīmes liecinieks bija viņa milzīgi lielais harēms, neiedomājamā greznība, kādā viņš dtīvoja, un, beidzot, arī varmācīgā izrīcība ar saviem pavalstniekiem, pret kuriem viņš izturējās kā pret vergiem.
Neraugoties uz visiem Salamana trūkumiem un kļūdām, nav noliedzamas viņa valdīšanas pozitīvās puses. Viņš taču izgreznoja Jeruzalemi un padarīja to par patiesu valsts galvaspilsētu. Salamana uzceltais tempiis kļuva par ebreju reliģijas vienības centru un konsolidējošu simbolu. Sevišķi tālredzīgi bija viņa centieni nostiprināt valsts aizsardzības spējas. Minēsim šeit nocietinātu pilsētu un aizsardzības punktu sistēmas izbūvi, kā arī pamatīgo karaspēka pārkārtošanu, ieviešot kaujas ratus kā galveno triecienieroci.
Salamans rūpējās arī, lai attīstītu atpalikušo amatniecību un jūras tirdzniecību, kas līdz tam Izraēlā nepastāvēja, ievedot no Feniķijas šo nozaru speciālistus. Pēc feniķiešu, sīriešu un ēģiptiešu parauga izveidota ierēdņu hierarhija viņam nodrošināja efektīvu valsts pārvaldi. Tāpat viņš bija nepārspējams diplomāts. Pie Salamana visizcilākajiem sasniegumiem šajā nozarē pieder faraona meitas rokas iegūšana un sadarbība ar ķēniņu Hīrāmu, bez kura palīdzības viņš nebūtu spējis realizēt savus nodomus.
Pateicoties Salamana tirdzniecības un amatniecības rosmei, Izraēla valsts tika daudzināta par zemi, kurā valda labklājība. Bībelē rakstīts, ka «… ķēniņš panāca to, ka sudraba bija Jeruzalemē tik, cik akmeņu, un tik pat daudz ciedru koku kā vīģes koku Šefelā» (1. Ķēniņu grāmata, 10. nodaļas 27. pants). Sis apgalvojums acīmredzot gan jāpieskaita pie tiem stilistiskiem pārspīlējumiem, ar kuriem tik pārpilna austrumnieciska iztēle. Mūsu rīcībā tomēr ir dažas ziņas, kuras daļēji apstiprina šo apgalvojumu ticamību. Tā Salamana gadskārtējie ienākumi no tirdzniecības, arābu vasaļu mesliem un nodevām sasnieguši 666 talentus (aptuveni 22 825 kg zelta), nerēķinot naturālās nodevas, ko ievāca no izraēliešu iedzīvotājiem.
Lauksaimniecības uzplaukumu Kānaānā apliecina tas, ka Salamans Hīrāmam ik gadu piegādājis 20 000 mēru kviešu un 20 000 mēru olīveļļas. Protams, tas tika panākts, nesaudzīgi ekspluatējot zemniekus, taču, lai būtu kā būdams, šāda zemkopības ražojumu kumulācija bija iespējama tikai labvēlīgos saimnieciskos apstākļos.
Bronzas baseins Salamana svētnīcā. Zīmējums, kas darināts pēc Bībeles
apraksta.
Arheoloģiskie izrakumi mums ļāvuši iepazīties ar daudziem tā laika ikdienas dzīves aspektiem, starp citu, parādot arī tās samērā augsto līmeni. Pārsteidzoši liels skaits visvisādu skaistumkopšanas piederumu, piemēram, dārgi alabastra un ziloņkaula trauciņi kosmētisko līdzekļu, smaržu un krāšļu uzglabāšanai, dažāda veida flakoniņi, ieziedes lāpstiņas un pincetes, kā arī spogulīši, matu uztinamie un uzspraužamās adatas liecina, kā tā laika izraēlietes rūpējušās par savu izskatu. Šajā nolūkā viņas lietojušas daždažādas smaržvielas, krāšļus un ziedes, mirres, aloju, balzama eļļu, hennu, sasmalcinātu cipreškoka mizu, sarkanu krāsu nagiem un gaišzilu — plakstiem. Lielākā daļa šo mikstūru tika importētas, un tas liecina par zemē valdošu pārticību.
Arheologi atraduši arī pierādījumus straujam urbanizācijas procesam, pret kuru konservatīvie jahvisti vēl Dāvida laikos tik sīksti cīnījušies. Lauksaimniecība gan vēl aizvien bija valsts, galvenais ekonomiskais pamats, taču zemes īpašnieki
lielākoties dzīvoja pilsētās. Tā kā visas Kānaānas pilsētas bija apjoztas ar nocietinājumu mūriem, tās bija pārapdzīvotas. Namus, galvenokārt divstāvu, cēla uz katra brīva zemes nostū- rīša, tāpēc ielas bija šauras, smirdošas un cilvēku pārpildītas.
Izraēliešu mājas galvenā daļa bija plaša istaba pirmajā stāvā. Sievietes tur gatavoja ēdienu un cepa maizi, bet visa ģimene sapulcējās azaidā. Mēbeļu izraēliešiem nebija. Pat turīgi cilvēki ēda un gulēja uz pīteņiem, ko izklāja uz akmens klona vai noblietēta zemes kula. Uz augšstāva istabām veda akmens , kāpnes vai vienkārši pieliekamas koka redeles. Vasaru iedzīvotāji pārnakšņoja uz jumta, kur pūta dzestra dvesma, nesdama atspirdzinājumu pēc dienas tveices.
Izraēliešu ēdieni, kurus bagātīgi aizdarīja ar sīpoliem, ķiplokiem vai lokiem, bija vienkārši un barojoši. Galvenā pārtika bija grauzdēti vai sautēti kvieši, dažādi biezeņi, kā arī lēcas, gurķi, pupiņas, augļi un medus. Gaļu ēda tikai valsts, ģimenes un reliģiskos svētkos. Parastākais dzēriens bija aitu un kazu piens, bet vīns tika lietots visai mēreni.