Kādi bija Salamana bagātības avoti? Ilgu laiku zinātnieku vidū valdīja tendence Bībeles ziņas pieskaitīt pie leģendām vai vismaz to tautas nostāstu kategorijas, kuru iezīmē naivi pārspīlējumi. Viss, kas šajos jautājumos Bībelē minēts, pētniekiem šķita pārlieku fantastisks un detaļu attēlojumā neskaidrs.
1. Ķēniņu grāmatā (10. nodaļas 28. un 29. pantā) lasāms:
«Un Salamans ieveda zirgus gan no Ēģiptes, gan no Koas. Ķēniņa uzpircēji tos saņēma no Koas par cietu cenu. Un rati tika piegādāti no Ēģiptes un pārdoti par sešsimt sudraba gabaliem, bet viens zirgs maksāja simt piecdesmit. Un tā ar viņa starpniecību tie tika iegādāti visiem, gan visiem hetiešu- ķēniņiem, gan arī Aramas ķēniņiem.»
Pateicoties arheoloģiskiem izrakumiem, mēs šodien noteikti zinām, ka Salamans darbojās kā vidutājs tirdzniecībā starp Ēģipti un Āziju. Ar vārdu sakot, viņš bijis zirgu un kaujas ratu tirgonis.
Amerikāņu arheologu ekspedīcija 1925. gadā vēsturiskajā Jezreēlas ielejā atrada Megidas drupas. Šai pilsētai bija liela stratēģiska nozīme, jo tā, atrazdamās ielejas ziemeļu nogalē, it kā stāvēja sargpostenī uz mūžsenā tirdzniecības ceļa starp Āziju un Ēģipti. Dāvids un Salamans izbūvēja Megidu par spēcīgu cietoksni, taču, kā to liecina kultūras slāņi, tā pastāvējusi jau trešajā tūkstošgadē pirms m. ē.
Šeit tad nu arī atklājās Salamana noslēpums. Megidas drupās tika atrasti Salamana laikā celti zirgu staļļi 450 dzīvniekiem. Tie izkārtoti ap plašu pagalmu, kurā droši vien zirgus vingrināja un dzirdināja un varbūt ar tiem pat tirgojās.
Jau paši staļļu izmēri un to novietojums pie galvenā tirdzniecības ceļa liecina, ka Megida bijusi galvenā zirgu tirdzniecības bāze starp Āziju un Eģiptj. Salamans iepirka zirgus Ki- likijā un droši vien tos pārdeva Ēģiptē, no kurienes viņš savukārt ieveda augstas kvalitātes kaujas ratus un pārdeva tos Mezopotāmijas tirgos.
Kā mums no Bībeles zināms, Salamans ar feniķiešu speciālistu un jūrnieku palīdzību uzbūvēja tirdzniecības floti, kura bāzējusies Eceon-Geberas ostā Akabas līcī. Ik pa trim gadiem tā devusies uz Ofīras zemi, no kurienes pārveduši eksotiskas preces un zeltu. Bībeles pētniekus ilgi satrauca divi jautājumi: 1) kur atradusies noslēpumainā Ofīras zeme un 2) ko no tādas lauksaimniecības zemes kā Kānaāna šī flote vedusi uz Ofīru? Jautājums par Ofīras atrašanās vietu vēl tagad izraisa domstarpības un dažādus minējumus. Starp citu, šajā sakarā nosauc Indiju, Arābiju un Madagaskaru. Izcilais amerikāņu orientālists Olbraits nācis pie pārliecības, ka runa ir p.ir Somāliju. Citi zinātnieki pievērš uzmanību freskām, kas atrodas vienā no Tēbu svētnīcām. Tur redzama tumšādaina ķēniņiene, kura valdījusi par Puntu sauktā zemē. Ieraksts liecina, ka ēģiptiešu kuģi no šīs zemes veduši zeltu, sudrabu, mirres, melnkoku un sarkankoku, panteru ādas, dzīvus pērtiķus un nēģeru vergus. Tāpēc tika izsacītas domas, ka Punta — tā ir Bībeles Ofīra.
Atbildi uz otru jautājumu sniegusi arheoloģija. 1937. gadā arheologs Nelsons Gliks Vadi-Elarabas tuksneša ielejā atrada vara raktuves šahtas. Kalnračiem uzcelto kazarmju drupas un aizsardzības mūris, kuram vajadzēja raktuves aizsargāt no tuksneša laupītājiem, radīja zinātniekā pārliecību, ka atklāta, Salamana raktuve.
Akabas līča zemesraga tuvumā, kur jau agrāk bija atrastas ar smiltīm aizputinātās Eceon-Geberas ostas drupas, Glikam laimējās izdarīt vēl kādu ļoti svarīgu atklājumu. Plašā, ar mūri apjoztā līdzenumā bijis liels skaits vara kausējamo cepļu. To dūmeņu atveres bija pavērstas pret ziemeļiem, no kurienes nemitīgi pūš jūras vēji. Ar šādu atjautīgu paņēmienu bez sevišķām pūlēm tika panākta vajadzīgā vilkme un temperatūra rūdas kausēšanai.
Pateicoties šiem atklājumiem, mēs zinām, ka Salamans bijis
izveicīgs zirgu tirgonis un vara ražotājs. Ļoti iespējams, ka viņš bija ieguvis pat monopolu vara izstrādājumu ražošanā, kas viņam ļāva diktēt cenas un tādējādi raust Bībelē pieminētos lielos ienākumus.
Slava par Salamana bagātību, krāšņo galmu un paša gudrību izplatījās jo tālu tā laika pasaulē. Jeruzalemē no visām pusēm ieradās sūtņi draudzības līgumu noslēgšanai un tirdzniecības veicināšanai. Galvaspilsētas iedzīvotāji bezmaz diendienā varēja redzēt atbraucam eksotisku zemju pārstāvjus, kuri ķēniņam veda bagātīgas dāvanas. Un droši vien viņi lepojās ar to, ka Jeruzaleme kļuvusi par tik svarīgu tirdzniecības un diplomātijas centru.
Kādu dienu izplatījās vēsts, ka tuvojas tālās Arābijas zemes Sābas ķēniņienes karavāna. Ļaudis izsteidzās uz ielām un ar sajūsmas saucieniem sveica valdnieci, kas sēdēja greznā pa- lankīnā uz kamieļa līganā kupra. Viņu pavadīja galma dāmu, amatpersonu un vergu bars, bet karavānas noslēgumā soļoja gara virkne kamieļu ar brīnišķīgām dāvanām ķēniņam Sala- manam.
Kas bija leģendārā ķēniņiene, par kuru uzrakstīts viens no visvaldzinošākajiem Bībeles nostāstiem? Tagad šis noslēpums jau atšifrēts. Bet kā tas tika izdarīts, par to ir vērts īsumā pastāstīt, jo šie notikumi patiešām ir aizraujoši.
Vēl 19. gadsimtā dienvidu Arābija, garšvielu un smaržu zeme, ko romieši dēvēja par «Laimīgo Arābiju» («Arabia t Felix»), eiropiešiem bija slēgta. «Neticīgajiem suņiem», kuri iedrošinātos spert savu kāju Muhameda zemē, draudēja nāve. Tomēr atradās cilvēki, kuru zinātkāre un piedzīvojumu gars bija spēcīgāki par bailēm no nāves. Francūzis 2. Alevī un austrietis doktors E. Glāzers pārģērbās par arābiem un devās uz aizliegto zemi. Pēc visādiem piedzīvojumiem un grūtībām viņi tuksnesī uzdūrās uz milzīgas pilsētas drupām, kuras vēlāk izrādījās par Meribas pilsētas paliekām. Starp varenajām drupu kaudzēm viņi atklāja arī noslēpumainus uzrakstus un atveda tos uz Eiropu. Sie lielie atklājumi izraisīja zinātnieku aprindas milzīgu satraukumu. Arābu tirgoņi, kuri aizvien ir izmanīgi un prot izmantot labvēlīgu konjunktūru, uzsāka rosīgu tirgošanos ar Meribā atrastiem uzrakstiem. Tādā veidā zinātnieku darbistabās sakrājās vairāki tūkstoši akmens šķembu ar uzrakstiem, kuri, kā izrādījās, bija izdarīti, izmantojot Palestīnas izcelsmes alfabētu. Starp fragmentārām ziņām par dieviem, ciltīm un pilsētām tika atšifrēti četru