Dienvidarābijas valstu nosaukumi: Minea, Hadramauta, Kafa- bana un SSba.
Sābas valsts pieminēta arī asīriešu dokumentos 8. gadsimtā pirms m. ē. No tiem redzams, ka Mezopotāmija ar šo zemi uzturējusi rosīgus tirdznieciskus sakarus, iepirkdama galvenokārt garšvielas un smaržas. Sābas valdniekiem bijis «muka- riba» tituls, kas nozīmējis «valdnieks un priesteris». Viņu rezidence bijusi galvaspilsēta Meriba, kuras drupas, kā jau minējām, tika atklātas Arābijas pussalas dienvidos (tagadējā Jemenā). Pilsēta atradusies kalnos, divi tūkstoši metru virs Sarkanās jūras līmeņa.
Neskaitāmo kolonnu un mūru vidū ar savu krāšņumu izcēlusies vecā, leģendārā Haram-Bilkisas svētnīca netālu no Me- ribas. Tā bijusi ovāla celtne ar skaistu portālu, uz kurieni vedušas ar bronzu rotātas akmens pakāpes. Daudzās kolonnas, pilastri un strūklakas plašajā pagalmā dod skaidru priekšstatu par t$s agrāko greznību. No uzrakstiem uzzinām, ka tā uzcelta par godu arābu dievam llumkuham.
Rūpīgu pētījumu rezultātā atklājās arī Sābas ķēniņvalsts labklājības avoti. Milzīgs, divdesmit metru augsts dambis «lizsprostoja Adhanatas upi, no kurienes sākās sazarots apūdeņošanas kanālu tīkls. Pateicoties apūdeņošanai, Sābas valsts kļuva par ārkārtīgi auglīgu zemi.
Sābas iedzīvotāji audzēja galvenokārt dažādus garšvielu augus, kuri izvesti uz kaimiņu zemēm. Tā tas bija līdz 542. gadam pirms m. ē., kad iebrukumu un kara juku laikā aizsprosts sagruva un kādreiz ziedošo dārzu zemi apbēra tuksneša smiltis.
Tagad mums kļūst saprotams, kāpēc Sābas ķēniņiene devās tālajā ceļā pie Salamana. Tirdzniecības trakts, tā sauktais Smaržu ceļš, pa kuru Sābas iedzīvotāji izveda savas preces uz Ēģipti, Sīriju un Feniķiju, gāja gar Sarkano jūru, skardams Izraēlam piederošu apvidu. Netraucēta satiksme pa to bija atkarīga no Salamana labās gribas.
Tātad Sābas ķēniņiene ieradās pie viņa gluži praktiskos nolūkos: runa bija par to, lai ar bagātīgām dāvanām un priekšlikumu dalīties peļņā pierunātu Izraēla ķēniņu noslēgt draudzības līgumu.
Tomēr tautas teiksma šo patieso vizītes mērķi aizsedza ar romantisku nostāstu. Sdlamans, kuru esot apžilbinājis ķēniņienes ugunīgais skaistums, iededzies pret viņu kaislē, un tā dzemdējusi viņam dēlu. Abesīnieši vēl šodien apgalvo, ka ar šo Salamana pēcteci sākusies viņu negusu dinastija.
Seit der pieminēt vēl kādu citu ar Salamanu saistītu leģendu. Abesīnijas senās galvaspilsētas Aksumas svētnīcas dārgumu krātuvē ft kā atrodoties arī derības šķirsts. Kā tas tur nokļuvis? Teiksma stāsta, ka no Jeruzalemes tempļa to izzadzis Salamana un Sābas ķēniņienes dēls, tā vietā atstādams atdarinājumu.
Tātad patiesais Mozus derības šķirsts atrodoties Aksumā. To uzskata par Abesīnijas vislielāko svētumu, un neviens mirstīgais nedrīkst to redzēt. Tikai moskala svētkos, ko atzīmē par godu lietus perioda beigām, ļaudīm aplūkošanai izliek šā šķirsta kopiju.
Ebreju tautas nostāstos Salamans kļuvis par gudrības iemiesojumu. Nav nekāds brīnums, ka tā noticis. Viņa valdīšanas gados Izraēla valsts piedzīvoja vislielāko spožuma un politiskā uzplaukuma laikmetu, vienīgo varenības, labklājības un miera laikmetu savā vēsturē.
Paaudžu atmiņā gan saglabājusies tikai Salamana valdīšanas laika spozme, bet ēnas puses aizmirsušās. Taču to bija ne mazums. Lai gūtu pareizu ieskatu laikmeta ainā, mums tās jāaplūko tuvāk.
Mēs jau esam dzirdējuši, cik milzīgus ienākumus Salamans guva no tirdzniecības un vara ražošanas. Un tomēr viņu nevar nosaukt par saprātīgu un tālredzīgu saimnieku. Viņa izšķērdība un austrumnieciskā greznuma kāre noveda pie tā, ka Salamans nevarēja samaksāt Hīrāmam simt divdesmit talentu lielo parādu, un tā nodrošināšanai viņam vajadzēja ieķīlāt divdesmit Galilejas pilsētas. Tā jau patiesībā bija izputējuša tirgoņa izrīcība, kuram no grūtās finansu situācijas vairs nebija citas izejas.
Kā redzams no Bībeles, izdevumi celtniecībai, bruņojumam un ķēniņa plašā galma uzturēšanai vispirms kā smaga nasta gūlās uz plašajām Kānaānas tautas masām. Pietiek pieminēt, ka vairāk nekā divi simti tūkstoši cilvēku ik gadu aizdzina klaušu darbos Libānas mežos, akmeņlauztuvēs Jordānas krastos un būvlaukumos. Ar tik drausmīgu piespiedu darbu sistēmu varētu lepoties pat jebkurš faraons lielo piramīdu celtniecības laikmetā. Ja ņemam vērā, ka, pēc Dāvida laikā izdarītās tautas skaitīšanas, Izraēla un Jūdas novados bijuši miljons divi simti tūkstoš vīriešu, tad nav grūti aprēķināt, cik nospiedošu procentu no iedzīvotāju kopskaita ķēniņš ar savu uzraugu un bruņotās apsardzes palīdzību izmantojis klaušu darbos.
Šāda veida ekonomiski spaidi, protams, neizbēgami izraisīja dziļas, neatgriezeniskas sociālas pārvērtības. Gadu no gada padziļinājās bezdibenis starp bagātniekiem un ekspluatētajām nabadzīgajām tautas masām, kurām bija laupīta personas brīvība un kuras nežēlīgi nomāca nemitīgo klaušu darbu un nodevu jūgs. Sabiedrības zemākajos slāņos pastiprinājās neapmierinātības un draudīga revolucionāra rūguma izpausmes.
Pat priesteri, kuri Dāvida laikā bija valsts varas sabiedrotie, dibināti sāka kurnēt. Nākamās paaudzes, atcerēdamās ķēniņa lielos nopelnus, piedeva viņam atklāto elkdievību, ko viņš piekopis pat Jeruzalemes tempļa pagalmā. Taču priesteri, kuri dzīvoja vienā laikā ar Salamanu, nevarēja to neņemt ļaunā.