Savā plašajā harēmā Salamans bija savācis visdažādāko rasu un ticību sievietes. Tur bija hetietes, moābietes, ēdomie- tes, amonietes, ēģiptietes, filistietes un kānaānietes, kas reizē ar savām parašām ienesa pilī arī savus dievus. Ķēniņš, jo sevišķi mūža pēdējos gados, viegli pakļāvās savu mīļoto sievu ietekmei un ieviesa dažādus elkdievības kultus. Tā mums, piemēram, zināms, ka Jahves tempļa pagalmā tika piekopti Baāla, Aštartes un Moloha kulti. Tā kā plašas tautas masas, jo sevišķi valsts ziemeļos, labprāt ļāvās pievilcīgo kānaāniešu dievu ietekmei, ķēniņa piemērs nekādā ziņS neveicināja jah- visrfia nostiprināšanos.
Tiesa, Dāvids un Salamans gan apvienoja gandrīz visas ciltis vienā valsts organismā, taču tā nekādā ziņā nebija garīga unifikācija. Starp ziemeļu un dienvidu ciltīm vēl aizvien pastāvēja politisks antagonisms un rasu aizspriedumi. Pat Dāvids apzinājās abu šo tautas grupējumu atšķirības un, nāves gultā gulēdams, par Salamanu teica: «… es došu pavēli, lai viņš kļūst par vadoni pār Izraēlu un pār Jūdu» (1. Ķēniņu grāmatas 1. nodaļas 35. pants).
Šajā sakarā Salamans izdarīja valstsvīra necienīgu kļūdu. Atcerēsimies, ka viņš sadalīja valsti divpadsmit administratīvos apgabalos, katram no tiem uzlikdams par pienākumu piegādāt pils un karaspēka vajadzībām noteiktu daudzumu lauksaimniecības produktu, šeit mūs pārsteidz ļoti izteiksmīgais fakts, ka šo apgabalu sarakstos nav pieminēts Jūdas novads. No tā droši izsecināms, ka Jūda kā Dāvida un Salamana cilts bija no nodevām atbrīvota. Šāda veida privilēģija, protams, vēl vairāk sarūgtināja pārējās, jo sevišķi lepno Ēfraima cilti, kura aizvien sacentās ar Jūdu par pirmo vietu Izraēlā,
Jau Dāvida valdīšanas laikā valsts celtnē prādījās draudīgas plaisas. Kā jau mēs teicām, Absaloma un Šebas dumpji būtībā bija ziemeļu cilšu sacelšanās pret Jūdas virskundzību. Šīs ciltis kā pretendentus uz Izraēla troni atbalstīja Dāvida pretiniekus Išbošetu un Adonju. Tas skaidri liecināja, ka ar varu apspiestie iekšējie konflikti nemitīgi turpināja gruzdēt un galu galā noveda pie valsts sašķelšanās.
Salamana liktenīgā kļūda bija tā, ka viņš nekad nepapūlē- jās radīt savai valstij stingrus pamatus. Savā tuvredzībā un egoismā viņš nevajadzīgi padziļināja bīstamās cilšu nesaskaņas, kas pēc viņa nāves izrādījās katastrofālas. Pirmās iziršanas pazīmes lika sevi manīt jau viņa dzīves laikā, kad izcēlās Jeroboāma dumpis. Nemiernieks, viens no augstākajiem ierēdņiem, kurš baudīja pilnīgu ķēniņa uzticību, piederēja pie Ēfraima cilts. Kad Jeroboāmu aizsātīja uz viņa dzimto pusi kā nodevu un klaušu pārraugu, viņš ar sašutumu redzēja, kā tiek apspiesti un vajāti viņa ciltsbrāļi. Drīz vien Jeroboāms iemantoja viņu uzticību un izdevīgā brīdī, pravieša Ahijas paskubināts, aicināja tos sacelties. Tiesa, sacelšanās tika apspiesta, taču Jeroboāms paguva aizbēgt uz Ēģipti, kur faraons Sīšaks labprāt deva viņam patvērumu. Tas bija jau otrs brīdinājuma signāls, kas liecināja, ka Ēģiptei padomā ir naidīga rīcība, un tādēļ tā atbalsta visus, kuri veicina Izraēla valsts novājināšanos un sašķelšanos. Un patiesi, piecus gadus pēc Salamana nāves Sīšaks iebruka Jūdas novadā un Jeruzalemes svētnīcai nolaupīja visus tās dārgumus (ap 926. g. pirms m. ē.).
Nopietnas vēsturiskas sekas bija arī Salamana nenoteiktai rīcībai pret Rešonu, kurš Dāvida valdīšanas laikā bija sevi izsludinājis par Damaskas ķēniņu. Lai gan uzurpators rīkoja nemitīgus uzbrukumus valsts ziemeļu robežai, Izraēla ķēniņam pietrūka apņēmības uzsākt pret Rešonu izšķīrēju kauju. Pēc vienotās valsts sašķelšanās Izraēla un Jūdas novados Damaskas aramiešu valsts pieauga spēkā un trīs gadus sīvi cīnījās ar Izraēlu. Tas Asīrijai atviegloja Sīrijas iekarošanu 8. gadsimtā pirms m. ē., bet 722. gadā Izraēla valsts iznīcināšanu un desmit ziemeļu cilšu aizvešanu Bābeles gūstā. Pēc Asīrijas sabrukšanas starp Jaunbabilonijas valsti un Ēģipti Sīrijas un Kānaānas dēļ izcēlās karš, kurš 586. gadā pirms m. ē. beidzās ar to, ka haldieši iekaroja Jūdu un nopostīja Jeruzalemi.
Ņemot vērā nule izklāstītos faktus, mums diemžēl jāatzīst, ka Salamana valdīšana, neraugoties uz tās ārējo spožumu un šķietamo bagātību, nav uzskatāma par laimīgu. Ķēniņa aplamās politikas un despotisma pēc sākās Izraēla valsts varenības noriets, ko veicināja korupcijas sērga un iekšēju konfliktu izraisīti sabiedriski satricinājumi. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka tūlīt pēc ķēniņa nāves, Izraēla vienotā valsts, ko Dāvids ar tādām pūlēm bija izveidojis, sašķēlās divās atsevišķās, vājās ebreju valstiņās, kuras savā starpā veda nemitīgus brā|u karus.
Seit mums jāizkliedē arī kopš sendienām nostiprinājies uzskats, ka Salamans ir sarakstījis Augsto dziesmu un Salamana pamācības. Bībele apgalvo, ka Salamans sacerējis tūkstoš piecas dziesmas un trīs tūkstošus prātulu, kurās paudis savu lielo gudrību.
Augstā dziesma ir viens no visburvīgākajiem un savdabīgākajiem erotiskiem dzejojumiem pasaules literatūrā. Tās cildenās, ritmiskās frāzes, ko līdz baltkvēlei sakarsējušas eksotiskas hiperbolas un alegorijas, savaldzina ar patiesi austrumniecisku juteklību. Tāpēc arī mūs nepārsteidz, ka tā daudzām dzejnieku, gleznotāju un mūziķu paaudzēm bijusi neizsme|amas iedvesmas avots, brīnišķīgs, līdz malām ar burvestīgu poēzijas dzērienu pildīts kauss. Lūk, ar kādiem vārdiem gans runā par savu mīļoto: