«Cik skaista un cik tīkama esi tu, cildena prieka un jauku pārdzīvojumu pilnā mīlestība.
Tu esi augumā smuidra kā palma, un tavas krūtis ir līdzīgas vīna ķekariem. Es sacīju sev: «Man būtu jāuzkāpj palmu kokā un jāsatver tā zari,
lai tavas krūtis man šķistu kā ķekari pie vīna koka un tavai elpai lai būtu ābolu smarža.»
Bet dzejojuma varone savu mīļoto tēlo šādi:
«Viņa galva ir vistīrākais un vissmalkākais zelts.
Viņa matu šķipsnas ir cirtotas
kā vīna koka tverekļu vītnes,
un tās ir melnas kā krauk|i.
Viņa acis ir kā baložu acis pie ūdens strautiem;
tās ir dzidras it kā pienā mazgātas,
skaistas un lielas…
Viņa vaigi ir k5 garšaugu dārziņš,
kurā aug balzama zāles;
viņa lūpas ir kā rozes,
kuras pil no to slacinātajām mirrēm.
Viņa roku dilbas ir vienās zelta aprocēs,
kas vēl bagātīgi izdaiļotas ar tirkisiem. Viņa miesa ir kā mākslas darbs no tīra ziloņkaula, kas safīriem rotāts. Viņa lieli ir marmora atspaidi, kuri balstās uz vistīrākā zelta pamatiem.»
Tāpat mēs dzejojumā atrodam ļoti jaukus Palestīnas dabas aprakstus. Piemēra dēļ nocitēsim šeit pavasara ainavas attēlojumu Karmela kalnā:
«… Celies, mana draudzene, mana skaistule, un nāc šurp!
Jo redzi, ziema ir pagājusi, lielus ir mitējies, un lietus posms ir galīgi izbeidziesl Zemes virsu pārklāj puķes, klāt _ir dziesmu laiks — pavasaris, un ūbeles balss jau dzirdama mūsu zemē. Vīģes kokiem sariesušies mezglaini pumpuri, vīna koki ir izplaukuši un izdveš savu smaržu. Piecelies, mana draudzene, un nāc, mana dai|ā, nāc šurp pie manis!»
Kvēlie, ap fabulas metiem savirknētie mīlas apliecinājumi šajā dzejojumā atgādina senās ganu idilles. Ķēniņš iemīlējies meitenē, kuras vārds ir Sulamīte. Viņš to paņēmis savā harēmā, taču, par spīti visām pūlēm, nespēj iekarot viņas labvēlību. Meitene paliek uzticīga savam mīļotajam, kurš ir gans viņas dzimtajā ciemā. Neraugoties uz galma greznību un ķēniņa laipnību, viņa ilgot ilgojas pēc tām laimīgajām dienām, kad kopā ar savu mīļoto varējusi klaiņot pa kalniem nopakaļ avju pulkiem. Naktīs viņa sapņo par izredzētā spēku un saldajām skavām. Galu galā mīla uzvar, un mīlētājiem rodas iespēja atkal būt kopā.
Šim dzejojumam, kuru var uzskatīt par mīlas lirikas meistardarbu, nācies piedzīvot visneticamākās likteņa pārvērtības. Vienreizējs jau ir pats fakts, ka tas ietilpināts Vecās Derības kanoniskajos tekstos. Kā gan šis tik nepārprotami jutekliskais dziedājums varēja nokļūt reliģiska darba rangā? Pētnieki līdz šim vēl nav spējuši dot šim jautājumam galīgu atbildi. Vispārpieņemtas ir domas, ka Bībeles sastādītāji to ietilpinājuši Bībelē tāpēc, ka, pēc viņu domām, tā autors bijis Salamans. Kā Jeruzalemes tempļa celtnieks viņš tā tika idealizēts, ka domas par viņa uzrakstīta dzejojuma erotisko raksturu liktos gandrīz vai svētuma zaimošana.
Savā Augstajā dziesmā Salamana izsacītās domas drīkstēja iztulkot tikai kā reliģiskas, un, ja viņš tās paudis tik jutekliskās alegorijās, tad tikai tāpēc, lai spēcīgāk ietekmētu savu ticības biedru iztēli.
Taču ne vienmēr un ne visi ir bijuši par to pārliecināti. Viens no lielākajiem ebreju rabīniem, izcils likumu zinātājs, Akiba (50.—135. g.) aicināja tautu nenozākāt šo dzejojumu, dziedot to dzertuvēs. Ne reizi vien ticis izvirzīts jautājums, vai pareizi darīts, Augsto dziesmu uzņemot kanoniskajos tekstos. Taču laika gaitā uzvarēja senā tradīcija, kas visu nosedza ar tiklības plīvuru, un Augstā dziesma tika iekļauta ebreju liturģijā, un to lasa pasā svētku pirmajā dienā. To-re- čitē kā mistisku drāmu, sadalot monologos, dialogos un korī. Tās saturam bija jāpauž secīgās pārmaiņas, kādas notikušas Izraēla attieksmēs pret Jahvi, sākot ar iziešanu no Ēģiptes līdz tam brīdim, kad tauta atbrīvosies no laicīgajām ciešanām un savienosies ar dievu.
Mūsu ēras 3. gadsimtā Augstā dziesma triumfējoši ienāk pār katoļu baznīcas slieksni, protams, jau ar citādu interpretāciju. Mīļotais tagad ir pats Jēzus Kristus, bet mīlētāja simbolizē katoļu baznīcu vai kristieša dvēseli, un korī kā mīlētāju labvēļi uzstājas eņģeļi, pravieši un patriarhi.
Tomēr jau 5. gadsimtā vietumis sāka rasties šaubas par dziocl.ijuma reliģisko raksturu. Tiek izsacītas domas, ka Sa- Uimans to uzrakstījis, iestādamies par savu sievu, faraona meitu, kura savas tumšās ādas krāsas dēļ Jeruzalemē neesot bijusi sevišķi iecienīta.
Katoļu baznīcas un inkvizīcijas bardzības dēļ tikai 18. gadsimtā atkal iedrošinājās paskatīties uz Augsto dziesmu ar kritiskām acīm. Taču nevienam nenāca ne prātā šaubīties, vai Salamans varētu būt tās autors. Drīzāk jau otrādi — daudz pūļu tika patērēts minējumos, kura no ķēniņa mīļotajām slēpjas zem Sulamītes vārda. Pēc kārtas minēja ķēniņa Hīrāma meitu, kuru Salamans pirmo reizi it kā bija sastapis Karmela kalnā un pēc tam apprecējis, tad ēģiptiešu princesi, vēlāk Sābas ķēniņieni un beidzot sunamieti Abišagu, kas tika atvesta pie slimā Dāvida gultas. Visi šie minējumi savas pievilcīgās romantiskās pieskaņas dēļ sevišķi daudz piekritēju guva mākslinieku un rakstnieku vidū.
Pieminētās hipotēzes 1873. gadā apgāza Prūsijas konsuls Damaskā J. G. Vecšteins. Novērodams Sīrijas zemnieku kāzu parašas, viņš ievēroja pārsteidzošo līdzību starp vietējo iedzīvotāju kāzu dziesmām un Augsto dziesmu. Lūk, ko viņš savās atmiņās raksta:
«Visjaukākais posms sīriešu zemnieka mūžā ir pirmās septiņas dienas pēc salaulāšanās. Viņš un jaunlaulātā sieva tad ir ķēniņa un ķēniņienes lomās. Viņus abus apkalpo apkārtējo ciemu iedzīvotāji. Kāzas tur parasti notiek martā, "kas Sīrijā ir visjaukākais mēnesis. Lietus periods jau izbeidzies, bet tveice vēl nav tik spiedīga kā vēlākos mēnešos. Kāzu svinības notiek zem klajas debess ciema piedarbā, kas šajā laikā nosēts lauku ziediem. Jaunlaulātie sēž uz improvizēta troņa, bet viesi dejo tiem apkārt, dziedādami pārmaiņus gan katrs atsevišķi, gan korī. Sajās skaistajās dziesmās viņi slavē abu mīlnieku skaistumu. Jaunais pāris tērpies svētku drēbēs un septiņas dienas nekā cita nedara, kā tikai sēž uz troņa, (aujas apkal- poties kāzu viesiem, klausās dziesmas un nolūkojās vīriešu izdarībās, kuri katrs cenšas izrādīt savu veiklību. Jaunuve laiku pa laikam pieceļas un dejo sava jaunā vīra priekšā, lai pievērstu viņa uzmanību savam daiļumam.»