Izdarot salīdzinājumus, zinātnieki nāca pie slēdziena, ka Augstā dziesma ir ebreju tautas dziesmu kopojums, kurš saistīts ar kāzu svinībām. Šādas kāzu dziesmu kopas taču atrodamas visu tautu folklorā. Parasti tās apvienotas ar noteiktām ceremoniālām izdarībām un tādējādi veido vienotu kompozīciju. šāda veida dziesmas kopš senseniem laikiem bija pazīstamas Tuvo Austrumu tautām un, kā tas izriet no Vec- šteina stāstījuma, saglabājušās līdz mūsu dienām. Vēl šodien tās tiek dziedātas sīriešu zemnieku kāzu svinībās.
Cik sirmā senatnē iesniedzas to saknes, mums skaidri parādīja tikai Mezopotāmijas ķīļraksti. Ir atšifrēti divi erotiski dzejojumi, par kuriem nav šaubu, ka līgava tos dziedājusi savam ķēnišķīgajam mīļotajam. Saskaņā ar šumeru ticējumiem ķēniņam reizi gadā vajadzēja apprecēt vienu no mīlas dievietes Inannas priesterienēm, lai zemei nodrošinātu labu ražu. Līgavas dziesma ir pārsteidzoši līdzīga dažiem Augstās dziesmas fragmentiem. Piemēra dēļ minēsim šeit vienu četr- rindeni:
Mīļotais, manai sirdij dārgais mīļotais!
Tavs skaistums ir salds kā medus.
Ak lauva, manai sirdij dārgais mīļotais!
Tavs skaistums ir salds ka medus!
Ja pati tauta ir radījusi Augsto dziesmu, tad, protams, par tās autoru nav uzskatāms Salamans, un līdz ar to tiek apgāzts Bībeles apgalvojums. Taču tikai mūsdienu zinātne pierādījusi šā uzskata pareizjbu. Izdarot filoloģisku analīzi, noskaidrojās, ka Augstās dziesmas valoda ir vismaz par pāris gadsimtiem jaunāka nekā Salamana laika ebreju valoda. Daudzie aizguvumi no aramiešu valodas, kā arī skaidri manāmais helēnistiskais iekrāsojums neapšaubāmi pārliecina/ ka dzejojums radies tikai pēc ebreju atgriešanās no Bābeles gūsta, precīzāk sakot, pēc 332. gada pirms m. ē., kad Palestīnā jau bija kļuvusi manāma grieķu kultūras ietekme.
Arheoloģiskie atradumi Ēģiptē, Sīrijā un Palestīnā apgāzuši arī otro leģendu — it kā Salamans būtu viņam piedēvēto Pamācību autors. Bībelē lasāms, ka Salamans esot pārspējis visas Ēģiptes gudrības. So vārdu nozīme mums kļuva skaidra tikai pēc hieroglifu atšifrēšanas. Izrādījās, ka ēģiptiešu gudrības daudzinājumam ir noteikts pamats. Jau V dinastijas valdīšanas laikā (ap 2450.—2315. g. pirms m. ē.) augsts galminieks Ptahoteps savam dēlam uzrakstījis īsās prātulās ietvertu dzīves padomu krājumu. Tajā viņš sniedzis ārkārtīgi bagātīgu dzīves pieredzi, jo savu ieteikumu uzrakstīšanas laikā viņam bijis jau 110 gadu. Vēl interesantāks ir pamācošu parunu krājums, ko sastādījis ēģiptiešu gudrais Amenemope 16. gadsimtā pirms m. ē.
No ķīļraksta plāksnītēm mēs zinām, ka ar līdzīgiem kopojumiem varējusi lepoties arī šumeri, asīrieši, haldieši un feniķieši. Salīdzinot visu šo materiālu ar Bībeles pamācībām, redzama to atkarība no jau pieminētajiem, daudz senākiem kopojumiem. Atrasti burtiski aizguvumi, līdzīgas domas, izteicieni un pat leksika. Tomēr tas nekādā ziņā nenozīmē, ka Bībeles pamācībās nebūtu arī ebreju tautā radušās prātulas un parunas. Taču to lielākā daļa ir svešas cilmes. Tās droši vien bija izplatītas visās austrumu zemēs, tai skaitā arī Kānaānā. Izraēla tauta tik lielā mērā bija tās apguvusi, ka beidzot par to autoru sāka uzskatīt Salamanu.
IZRAĒLS UN JUDA
KĀ ŠĶIRAS IZRAĒLA UN JŪDAS CEĻI.
Dāvida dinastija Juda baudīja lielu cieņu, un tapec Sala- mana dēls Rehabeāms bez jebkādiem kavēkļiem uzkāpa Jeruzalemes tronī. Bet jaunajam valdniekam vēl vajadzēja doties uz Sihemu, lai saņemtu ziemeļu cilšu piekrišanu. Šķita, ka arī tur nekādu šķēršļu nebūs. Ziemeļi bija gatavi arī turpmāk pakļauties Jūdas valdošajam namam, taču pieprasīja, lai tiktu atvieglota nodevu nasta, ko tiem uzlicis'Salamans. Ziemeļu ciltis kā savu pilnvaroto izvirzīja nesenās sacelšanās vadītāju Jero- boāmu, kurš atgriezās no Ēģiptes pēc tam, kad faraons viņu bija bagātīgi apgādājis ar zeltu. Piespiezdamās jauno valdnieku uzsākt sarunas ar dumpinieku un trimdinieku, ziemeļu ciltis lika saprast, ka viņu prasību noraidīšanas gadījumā tās gatavas ķerties pie ieročiem, lai izcīnītu neatkarību.
Cilšu vecajo padomē ar runu uzstājās Jeroboāms un ķēniņam teica:
«Tavs tēvs ir mums jūgu darījis smagu, bet tagad dari tu mums vieglāku šo grūto kalpošanu un smago jūgu, kādu tavs tēvs ir mums uzlicis, tad mēs esam ar mieru tev kalpot.»
Rehabeāms prasīja trīs dienas pārdomām. Viņa tēva vecie, pieredzējušie padomnieki ieteica piekāpties. Taču ķēniņš labprātāk uzklausīja savus jaunos rotaļu biedrus, kuri uzkurināja viņa iedomību, kūdīdami būt stingram pret ziemeļu nekauņām.
Kad pēc trim dienām cilšu pārstāvji "atkal sapulcējās, ķēniņš bargi paziņoja:
«Mans tēvs jūsu jūgu ir smagu darījis, bet es pie jūsu jūga pielikšu vēl ko klāt; mans tēvs jūs ir sitis ar pātagām, bet es jūs sitīšu ar skarpijiem.»