Zaudējuši visas cerības, cilšu vecajie atteicās atzīt ķēniņu un steigšus devās prom no Sihemas. Rehabeāms vēl neizprata stāvokļa nopietnību un nosprieda ar spēku piespiest ziemeļus padoties. Bet visļaunākais bija tas, ka soda ekspedīcijas vadību viņš uzticēja ziemeļos visienīstākajam cilvēkam, nodevu ievācējam un klaušu pārraugam Adorāmam, kura vārds vien Salamana valdīšanas laikā ziemeļos bija iedvesis šausmas.
Ziemeļu ciltis ķērās pie Ieročiem un, sakāvušas ķēniņa karaspēku, Adorāmu nomētāja ar akmeņiem. Pārbiedētais Rehabeāms ielēca kaujas ratos un aizauļoja uz Jeruzalemi, lai patvertos aiz tās mūriem.
Sis aplamās politikas rezultāti ilgi nelika sevi gaidīt. Desmit zieme|u ciltis atdalījās no Jūdas, pasludināja savu neatkarību un par ķēniņu izsauca Jeroboāmu. Dāvida un Salamana spēcīgā valsts saira divās savstarpēji naidīgās ķēniņvalstīs: Izraēlā un Jūdā.
Bet ietiepīgais Rehabeāms, paļaudamies uz savu spēku, vēl negribēja atzīt, ka ir zaudējis. Sapulcinājis milzīgu karaspēku no jūdiešiem un benjamīniešiem, kuri nebija pievienojušies dumpim, viņš grasījās doties uz ziemeļiem, lai sacelšanos noslīcinātu asinīs. Bet tad uzstājās kāds vecs pravietis, kuram Jeruzalemē bija liela ietekme. Runādams Jahves vārdā, viņš nosodīja nodomu uzsākt brāļu karu un aicināja ķēniņu atsacīties no neprātīgās ieceres.
Pilsoņu karš tādā veidā tika novērsts, taču tas nenozīmēja, ka abas valstis dzīvotu saticībā. Desmitiem gadu ilgi starp tām valdīja nesamierināms naids, kas izpaudās intrigās, sadursmēs uz robežām un beidzot tomēr noveda pie kara.
Bija pagājuši pieci gadi kopš sadalīšanās. Redzēdams, ka abas puses savstarpējās ķildās ir novājinātas, faraons Sišaks devās sirojumā uz Kānaānu un izpostīja Jūdu, kā arī daļēji Izraēlu. Viņš aizvācās tikai tad, kad Rehabeāms viņam samaksāja milzīgu atpirkšanās maksu, noplicinādams Jeruzalemes svētnīcu un ķēniņa pili, no kurienes bija jāizņem visi vērtīgākie dārgumi. Salamana celtņu greznums un žilbinošā spozme, kas bija pastāvējusi nepilnus divdesmit gadus, nodzisa: tur, kur agrāk bija mirdzējis zelts, tagad rēgojās tikai kails mūris vai koka siena. Uz Ēģipti aizveda arī zelta vairogus, kuri bija greznojuši «Libānas meža namu»,. Ķēniņš- Rehabeāms to vietā lika izliet vara vairogus, kuriem ar savu neīsto spožumu vajadzēja nosegt nesenās slavas nožēlojamo pagrimumu^
IZRAĒLS PIELŪDZ ZELTA TEĻU.
Sākumā Jeroiboāms par savu galvaspilsētu izvēlējās Sihemu. Bet vēlāk, glābdamies no faraona Sīšaka, savu rezidenci viņš pārcēla uz Penuēlu, līdz beidzot galīgi apmetās Tircā.
Izraēls cieta no reliģiskās galvaspilsētas trūkuma. Pēc ziemeļu cilšu atdalīšanās Jahves priesteri bija pārcēlušies uz Jeruzalemi, un dievlūdzēji vēl aizvien ceļoja uz Salamana dievnamu, kur atradās vienīgais un lielākais kulta svētums — derības šķirsts. Jeroboāmu dziļi satrauca lie-
lic svētcejotāju bari uz naidīgās Jūdas galvaspilsētu, un viņš baidījās, ka ar laiku viņa pavalstnieki varētu novērsi ies no Izraēla un censties pēc jaunas apvienošanās, kā tas bija noticis Dāvida un Salamana slavenajos laikos.
Gribēdams novērst šīs briesmas, Jeroboāms nosprieda, ka jākļūst neatkarīgam no Jeruzalemes ari reliģiskā ziņā. Sajā nolūkā viņš uzcēla svētnīcas Bētelē un Danā un lika izliet zelta teļus Jahves troņa pakājes atbalstam. Viņš i/,veidoja pat atsevišķu priesteru korporāciju, noteica pašiem savus reliģiskos svētkus, kā ari atsevišķu reliģisko rituālu. Tā bija jau reliģiska šķelšanās, turklāt apvienota ar elkdievību.
Jeroboāma rīcība izraisīja lielu neapmierinātību jahvistu vidū, bet sevišķi sašutis bija pravietis Ahija, kurš ar savu ietekmi taču bija panācis Jeroboāma pasludināšanu par Izraēla ķēniņu.
Kādu dienu, kad ķēniņš Bētelē kvēpināja upuri zelta teļam, Ahija ieradās no Jūdas un ar savu lāstu panāca, ka sagruva elku dieva altāris. Saniknotais ķēniņš pastiepa roku, dodams pavēli sagrābt pārdrošnieku, bet pret svēto vīru paceltā roka tūlīt sakalta. Ķēniņš mirklī pazemojās un lūdza pravieti, lai tas ar Jahves palīdzību viņam atdotu veselību. Tā arī notika, taču ķēniņš no šā gadījuma nesmēla pietiekamu mācību un ari turpmāk savā valstī veicināja pievēršanos elkdievībai.
Pravietis Ahija skubināja Jeroboāmu atgriezties uz pareizās ticības ceļa, bet, kād viņa pūliņiem nebija nekādu panākumu, pārcēlās uz Silo pilsētu, kur viņš dzīvoja dziļā vientulībā. Vi-ņš bija jau pavisam vecs un akls, dziļi vīlies tajā cilvēkā, kuru bija padarījis par valdnieku, cerēdams, ka tas uzticīgi kalpos Mozus ticībai.
Kad Jeroboāms valdīja Tircā, saslima viņa mīļotais dēliņš Abija. Tad ķēniņš teica savai sievai:
«Celies, lūdzu, un pārģērbies, lai neviens tevi nepazīst, ka tu esi Jeroboāma sieva, un aizej uz Silo; tur atrodas pravietis Ahija, kas par mani vēstīja, ka "es kļūšot ķēniņš pār šo tautu. Un paņem sev rokā līdzi desmit maizes klaipus un cepumus, arī trauciņu medus un aiznes to viņam: ias pateiks, kas zēnam vainas.»
Neraugoties uz aklumu, pravietis tūdaļ pazina ķēniņa sievu. Tad ar viņa muti sāka runāt Jahve, bargi nosodīja Jeroboāmu par svešu dievekļu uzstādīšanu un pasludināja šādu spriedumu;
«Un tad nu redzi, tagad es likšu nelaimei nākt pār Jeroboāma namu, un es izdeldēšu Jeroboāmam ikvienu vīrieti — ir vājo, ir stipro — Izraēlā. Un es iznīcināšu Jeroboāma pēctečus tā, kā mēslus mēdz izmēzt, iekams tie visi būs pagajam. Kas no Jeroboāma pēctečiem mirs pilsētā, tos ēdīs suņi, bet, kas Jeroboāmam nomirs uz lauka, to debesu putni ēdīs, jo tas kungs ir runājis. Bet tu piecelies, atgriezies savā namā, un, kamēr tu saviem soļiem nonāksi pilsētā, tikmēr tavs dēls būs miris.» ,