Jeroboāma sieva pārbijās un ēzeļmātes mugur^ steidzās uz Tircu, bet brīdī, kad viņa pārkāpa pār savas mājas slieksni, bērns pēkšņi viņas rokās nomira.
Jeroboāms valdīja divdesmit divus gadus. Pēc viņa troni mantoja viņa dēls Nadabs.
KAS NOTIKA JŪDAS ĶĒNIŅVALSTĪ?
Salamana dels Rehabeāms valdīja Jūda septiņpadsmit gadu. Viņa valdīšana nebija labvēlīga jahvisma nostiprināšanai. Rehabeāma piektajā valdīšanas gadā faraons Sīšaks aplaupīja Jeruzalemes svētnīcu, turklāt viņš pats savas mātes, amonietes Naemas, ietekmē nodevas elkdievībai. Visā zemē uz pakalniem un zem svētajiem kokiem tika godināti sveši dievi.
Starp Izraēlu un Jūdu nereti notika bruņotas sadursmes, tāpēc, lai nodrošinātos pret Jeroboāma iebrukumiem, Rehabeāms nocietināja daudzas robežpilsētas. Par karaspēka pavēlniekiem šajās pilsētās viņš iecēla savus divdesmit astoņus dēlus, pie sevis Jeruzalemē paturēdams tikai Abijāmu, kuru viņš bija izraudzījies par savu troņmantnieku.
Ajsijāms valdīja tikai trīs gadus. Reliģijas jautājumos viņš gāja sava tēva un mātes Maāhas pēdās un nepūlējās ierobežot plaši izplatīto elkdievību. Pats viņš bija rosīgs politiķis un karavadonis. Cenzdamies • pieveikt Izraēlu, viņš noslēdza savienību ar Damaskas ķēniņu un izdevīgā brīdī, sapulcējis milzīgu karaspēku, devās pret Jeroboāmu. Asiņainā kaujā, kurā krituši pieci simti tūkstoš Izraēla dēlu, viņš guva pilnīgu uzvaru, ieņēma Bēteli un citas ziemeļu pilsētas, izpostīja tās un aizveda sev līdzi ļoti daudz gūstekņu. Tādējādi pieveicis Izraēla ķēniņu, Abi- jāms atgriezās Jeruzalemē un ņēma sev četrpadsmit sievas, kuras viņam dzemdēja divdesmit divus dēlus un sešpadsmit meitas.
Viņa pēcnācējs Jūdas tronī bija Asa, kurš valdīja četrdesmit vienu gadu. Atšķirībā no saviem priekštečiem viņš bija kvēls Jahves piekritējs un necieta elkdievību. Vis- I irms viņš atbīdīja no ietekmes savu vecomāti Maāhu, kura bija Aštartes un Priapa kulta aizbildne. Jeruzalemes svētnīcā viņa bija uzstādījusi koka bluķi, kurš simbolizēja Aštarti. Asa lika sadedzināt to Kedronas ielejā, aizvākt 110 pakalniem un birzīm visus elkus un izsūtīja no savas valsts svešzemniekus, kuri pielūdza māņu dievus.
Asa centās par Jahves kulta centru padarīt Jeruzalemes lempli, no jauna savākdams tajā dārgumus un tādējādi ,-itjaunodams tā bijušo slavu. Taču Jūdas zemniekus un ganus nebija viegli atvilināt uz galvaspilsētu, jo vēl aizvien tie bija saglabājuši savas svētnīcas pauguros un birzis, kur upurēja Jahvem.
Asa sekmīgi atvairīja dienvidu beduīnu cilšu iebrukumu un atjaunoja savienību ar Damaskas ķēniņu, lai paņemtu spīlēs Izraēlu. Kad pravietis Hananija viņam pārmeta šo Mozus ticībai bīstamo savienību, viņš pavēlēja pravieti iemest pazemes cietumā. Mūža nogalē ķēniņš tomēr atskārta, cik bīstama ebreju ciltīm var kļūt Aramas augošā vara, un pūlējās uzlabot attiecības ar Izraēlu.
Viņa dēls Jošafats valdīja divdesmit vienu gadu. Tāpat kā tēvs, arī viņš bija dedzīgs jahvists un turpināja tēva politiku. Viņam uz neilgu laiku izdevās noslēgt mieru ar Izraēlu. Lai to nostiprinātu, viņš savu dēlu Jorāmu apprecināja ar Izraēla varenā ķēniņa Ahaba meitu Ataliju.
OMRIJS — VISDIŽĀKAIS IZRAĒLA ĶĒNIŅŠ.
Jeroboama pectecis Nadabs valdīja tikai divus gadus. Filistiešu pilsētas Gibetonas aplenkuma laikā viņu nodevīgi nogalināja Baešs no Isašāra cilts. Ķēniņa slepkava apkāva arī visus ķēniņa dzimtas locekļus, tādējādi iznīcinādams Jeroboāma dinastiju.
Baešs bija veikls diplomāts un izmanīgs karotājs. Noslēdzis savienību ar Damaskas ķēniņu Ben-Hadadu I, viņš sāka uzbrukuma karu pret Jūdu. Pēc Ramas pilsētas ieņemšanas viņš to nocietināja, lai Jūdas ķēniņam apgrūtinātu iebrukumus Izraēlā.
Taču Baešs par zemu bija novērtējis Jūdas ķēniņu Asu. Ar bagātīgām dāvanām Asa uzpirka Ben-Hadadu un pierunāja viņu ne tikai lauzt savienības līgumu, bet pat iebrukt Izraēlā. Baešam vajadzēja steigšus doties uz zie-
meļiem, lai aizsprostotu ceļu aramiešiem. Asa izmantoja viņa prombūtni, pievāca Ramā visus tur sagatavotos būvmateriālus un izmantoja tos Gibeas un Mispas pilsētu nocietināšanai. Uzurpators un Izraēla ķēniņa slepkava pēc divdesmit četru gadu ilgas valdīšanas nomira dabīgā nāvē.
Baeša dēls Ēla noturējās tronī tikai vienu gadu. Kādās dzīrēs Tircā, uz kurieni viņš bija pārcēlis valsts galvaspilsētu, Ēla līdz nesamaņai piedzērās. Tad sazvērnieku priekšgalā pilī iebruka kaujas ratu vienības pavēlnieks Simrijs, nogalināja ķēniņu un iznīcināja visu viņa ģimeni. Tā gāja bojā Izraēla valdnieku otrā dinastija, ko bija dibinājis Baešs. Varu savās rokās pārņēma Simrijs.
Tomēr izrādījās, ka Simriju neatbalsta viss karaspēks. Tā virspavēlnieks Omrijs ar savām uzticamajām vienībām steidzās uz Tircu un aplenca pilsētu. Simrijs saprata, ka viņa stāvoklis ir bezcerīgs. Pēc septiņu dienu ilga aplenkuma viņš aizdedzināja ķēniņa pili un gāja bojā. tās liesmās.
Karaspēks par ķēniņu izsludināja Omriju. Viņš nodibināja ceturto dinastiju, kura piecdesmit gadu noturējās uz Izraēla troņa.
taču ne visi izraēlieši gribēja samierināties ar viņa valdīšanu. Plašs sabiedrisks grupējums par ķēniņu izvirzīja kādu Tibniju, ko sevišķi atbalstīja godkārīgā un ietekmīgā Ēfraima cilts. Pēc četru gadu ilga pilsoņu kara uz troņa tomēr noturējās Omrijs, bet Tibnijs pēkšņi pazuda no politiskās dzīves skatuves.