Omrijs nolēma uzcelt jaunu galvaspilsētu. Meklēdams Izraēlā piemērotu vietu, viņš atrada kādu uzkalnu, kurš viņam iepatikās. Tas valdīja pār visiem Kānaānas tirdzniecības ceļiem, un labā laikā no tā varēja novērot visas karavānas līdz pat Vidusjūras piekrastei. Bet vispirms uzkalns bija viegli aizsargājams aplenkuma gadījumā, kas Izraēla valsts nākamajai galvaspilsētai bija ļoti svarīgi. Omrijs šo pakalnu nopirka no kāda Semera par diviem talentiem sudraba un pēc bijušā īpašnieka vārda to nosauca par Samariju.
Omrija valdīšana Izraēlam bija ļoti laimīga. Ķēniņa vārdu cienīja gan asīrieši, gan ēģiptieši. Viņš Izraēlam pakļāva moābiešu zemi un piespieda to maksāt meslus. Toties viņam neveicās cīņās ar aramiešiem. Pēc kādas sakāves Omrijs bija spiests atdot Damaskas ķēniņam Ben- Hadadam I vairākas pilsētas un pieļaut, ka damaskiešu
tirgoņiem Samarijā piešķīra atsevišķu kvartālu un tirgošanās brīvību.
Lai gan Omrijs bija pieredzējis karavadonis, karot viņam nepatika. Omrijam bija labas attiecības ar Tīras ķēniņu Et-Baālu, un ar to noslēgto draudzības līgumu viņš nostiprināja, apprecinādams savu dēlu Ahabu ar Tīras princesi Izebeli. Draudzīgās attiecībās Omrijs bija tāpat ar Jūdas ķēniņu. So draudzību vēl nostiprināja viņa dēls Ahabs, atdodams ķēniņam Jorāmam par sievu savu meitu Ataliju.
Omrijs valdīja divpadsmit gadu. Viņš gan pieļāva elk- dievību, taču Izraēla labā viņam ir lieli nopelni, pie kādiem pieder vispirms jau skaistās galvaspilsētas Samarijas uzcelšana.
PRAVIETIS ELIJA UN IZEBELE.
Omrija dēls Ahabs valdīja divdesmit divus gadus. Savas sievas, feniķiešu princeses Izebeles ietekmē viņš kļuva neuzticīgs Jahvem un pieļāva, ka Baāla kults Izraēlā kļuva par valsts reliģiju. Izebele, kura bija dedzīga Tīras dieva Melkarta piekritēja, uzcēla tam Samarijā templi, bet Jahves praviešus nežēlīgi vajāja un nodeva mokpilnai nāvei. Nonāca pat tik tālu, ka cilvēkiem vajadzēja turēt slepenībā savu uzticību Jahvem. Tāds slepens jahvists bija ķēniņa nama galvenais pārraugs Obadja. Apkārtējās alās viņš no vajāšanām paslēpa simt praviešu, apgādādams tos ar maizi un ūdeni.
Kādu dienu pravietis Elija ieradās pie Ahaba. Viņš bija dzimis Gileādā, kur tuksnešainos novados sarunājās ar Jahvi un no tā bija saņēmis arī šo uzdevumu. Ģērbies rupjā vientuļnieka apmetnī, apjozies ar virvi, viņš kvēlās dusmās pārmeta ķēniņam atkrišanu no Jahves un pareģoja, ka zemi piemeklēs sausuma un bada posts. «Tik tiešām, ka tas kungs, Izraēla dievs dzīvo,» pravietis sauca bargā balsī, «kā priekšā es stāvu: šinīs nākamajos gados nebūs ne rasas, ne lietus, kā vienīgi pēc manas pavēles!»
Pavēstījis šo bēdu ziņu, pravietis aizbēga no galvaspilsētas, lai paglābtos no ķēniņa atriebības, un paslēpās Pār- jordānas tuksnešainajos kalnos. Seit cilvēki nedzīvoja, taču pravietis badu necieta, jo divas reizes dienā kraukli viņam piegādāja maizi un gaļu, bet ūdeni viņš pasmēla Kritās strautā. Iestājās pareģotais sausums, lietus vairs nelija, un strauts pilnīgi izsīka. Tad Elija pārcēlās uz Sareptas pilsētiņu Sidonas tuvumā.
Tur pravietim deva patvērumu kāda nabadzīga atraitne, dalīdamās ar viņu savā trūcīgajā iztikā. Un tad notika tāds brīnums, ka milti tīnē viņai neizsīka un eļļas krūkā nepietrūka.
Taču žēlsirdīgo atraitni piemeklēja liela nelaime: viņas dēliņš saslima un nomira. Tad Elija mirušo bērnu paņēma pie sevis istabā, noguldīja gultā un lūdza Jahvi ļaut bērnam augšāmcelties no miroņiem. Kad tas notika, atraitne nezināja aiz prieka, kur dēties, un lielā aizrautībā iesaucās: «Līdz ar šo es atzīstu tagad, ka tu esi dieva vīrs un tā kunga vārds tavā mutē ir patiesība!»
Bads Izraēlā ilga trīs gadus. Tad lielo raižu nomāktais Ahabs meklēja satikšanos ar Eliju un piekrita tam, ka tiek izdarīta pārbaude, kurš ir īstais dievs — Baāls vai Jahve.
Karmela kalnā sapulcējās četri simti piecdesmit ķēniņienes Izebeles uzturēto Baāla priesteru. Tiem pretī stājās viens pats Elija. Neskaitāmi izraēliešu un kānaāniešu bari nepacietīgi gaidīja, kāds iznākums būs šai savādajai divcīņai par viņu dvēselēm.
Elija uzaicināja Baāla praviešus nolikt uz altāra gabalos sacirstu vērsi un lūgt savu dievu, lai tas no debesīm sūta uguni upura sadedzināšanai. Baāla kalpi dejoja ap- 'kārt altārim, graizīja sevi ar nažiem un šķēpiem, neprātīgā aizrautībā brēkdami: «Ak, Baāl, atbildi mums!»
Kad pienāca jau dienas vidus un vērsis neaizdegās, Elija zobgalīgi ieteica saviem pretiniekiem:
«Sauciet stiprākā balsī, jo viņš taču ir dievs; viņš varbūt iegrimis domās vai aizņemts darīšanās, vai atrodas ceļā, varbūt, ka viņš guļ, un viņam būtu jāmostas!»
Pagāja dienvidus cēliens. Tad Elija uzcēla altāri, visapkārt tam izraka grāvi, sakrāva malku, sacirta savu vērsi gabalos un lika apliet altāri ar ūdeni. Kad grāvis bija pilns, Elija pacēla rokas pret debesīm un skanīgā balsī lūdza Jahvi dot zīmi, ka viņš ir īstenais dievs.
Un tūdaļ no debesīm nošāvās uguns, kas aprija ne tikai upura dzīvnieku, bet pat akmeņus un ūdeni, ar kuru bija pieliets grāvis. Redzot šo brīnumu, tauta nokrita zemē un lielā aizgrābtībā sauca:
«Tas kungs ir dievs, tas kungs ir dievs!»
Bet Elija neapmierinājās tikai ar šo uzvaru. Drīzumā viņš lika sagrābt viltus praviešus un tos visus līdz pēdējam apkaut pie Kišonas strauta.
Pēc tam Elija atgriezās Karmela kalnā. Nosēdies uz akmens un galvu uz cejiem noliecis, viņš gaidīja virs jūras parādāmies pirmo lietus mākoni. Pēc kāda brīža visu debesi aizklāja tumšas tūces, un sāka gāzt trīs gadus neredzēts ražens lietus.