Drīz vien ķēniņš Ahasja nomira, un tronī nāca Jorāms, pēdējais Ahabu dinastijas valdnieks.
ELIJA UZBRAUC DEBESIS.
Elija sava visuzticamākā mācekļa Elīsa pavadībā ceļoja pa-Kanaanu. Kad viņš nonāca Jērikā, pravietis, citiem piecdesmit praviešiem to redzot, ar apmetni iesita pa Jordānas ūdeni, un tas tūdaļ pašķīrās. Kad viņi bija jau pārgājuši upei pāri, pēkšņi sacēlās vētra un šurpu nāca ugunīgi rati, kuros bija iejūgti ugunīgi zirgi. Elija iekāpa ugunīgajos ratos un tika aizrauts debesu tālēs.
To redzot, Elīss saplēsa savas drēbes un izmisis iesaucās:
«Mans tēvs, mans tēvs! Izraēla rati un viņa jātnieki!»
Nekādu atbildi nesaņēmis, viņš ar sava skolotāja pamesto mēteli pašķīra Jordānas ūdeņus un atgriezās Jērikā. Turienes pravieši, kurus bija dziļi iespaidojis redzētais brīnums, iecēla viņu par Elijas pēcteci.
ELISA BRĪNUMDARBI.
Jērikas iedzīvotāji sūrojās, ka ūdens tur esot nelāgs un zeme neauglīga. Elīss lika atnest viņam jaunu trauku ar sāli un, iedams no avota uz avotu, iekaisīja tajos sāli. Kopš tā laika Jērikai bija labs dzeramais ūdens un auglīga zeme.
Pēc kāda laika Elīss devās uz Bēteli, jo viņš atšķirībā no sava skolotāja, kuram labāk patika uzturēties tuksnesī, par savu galveno darba lauku uzskatīja pilsētas un apdzīvotas vietas.
Kādreiz, ejot garām pilsētai, ap Elīsu saskrēja bars nešpetnu bērnu un, smiedamies par viņa kailo galvvirsu, klaigāja:
«Nāc šurp, plikpauri, nāc šurp, plikpauri!»
Pravietis palūkojās uz mazajiem zaimotājiem un Jahves vārdā tos nolādēja. Tad no meža izskrēja divi lāči un saplosīja četrdesmit divus bērnus.
No Bēteles pravietis devās uz Karmela kalnu un tālāk uz Izraēla galvaspilsētu Samariju. Tur pie viņa atnāca kāda āfraitne un sūdzējās, ka kreditors par nesamaksātu parādu paņēmis verdzībā divus viņas dēlus. Elīss juta līdzi sieVfetei, jo tā bija uzticīga Jahves piekritēja. Viņai piederošo mazo eļļas daudzumiņu pravietis palielināja tiktāl, ka atraitne par to varēja izpirkt savus dēlus.
Sunemā dzīvoja sieviete, kurai neradās bērni tāpēc, ka viņa bija precējusies ar daudz vecāku vīru. Viņa aizvien uzņēma pravieti ļoti viesmīlīgi un bija pat iekārtojusi tam atsevišķu istabu ar gultu, galdu un lukturi.
Gribēdams pateikties sievietei par viesmīlību, Elīss ar brīnumdarītāja spēku panāca to, ka viņa dzemdēja dēlu. Pāris gadu vēlāk zēns grūti saslima un nomira. Tad pravietis zēna miesas sasildīja ar savu ķermeni, un nelaiķis atdzīvojās.
Gilgalā valdīja tāds bads, ka ļaudis ēda zāli. Kāds dievbijīgs vīrs Baāl-Sališā uzzināja, ka tur uzturas Elīss un, negribēdams pieļaut, ka pravietis cieš badu, atveda viņam
divdesmit miežu plāceņus un maisiņu ar nule savāktiem graudiem. Elīss pateicās viņam par dāvanu un lika maizītes izdalīt simt cilvēkiem, kuri tobrīd bija sapulcējušies pie viņa. Atnācējs negribēja to darīt, jo pareizi sprieda, ka visiem tik un tā nepietikšot. Bet tad notika brīnums: plāceņi pavairojās, un visi ne tikai remdināja izsalkumu un krietni pieēdās, bet pat paņēma maizi sev līdzi uz mājām.
KĀ ELĪSS IZDZIEDINĀJA SPITĀLĪGO.
Sīrijas ķēniņa karaspēka virspavēlnieks Naāmans bija bagāts un slavens cilvēks. Taču viņš nebija laimīgs, jo slimoja ar spitālību. Starp viņa sievas kalpotājiem atradās meitenīte, kuru sirotāji bija sagūstījuši Izraēlā un pārdevuši Naāmanam par verdzeni. Mazā gūstekne pažēloja savu kungu un pastāstīja tam, ka Samarijā dzīvojot liels pravietis, kurš varētu viņu izārstēt.
Iepriecinātais Naāmans lūdza sava valdnieka atjauju doties uz Samariju un pie reizes arī ieteikuma vēstuli Izraēla ķēniņam. «Kad šī vēstule nonāks pie tevis,» Damaskas valdnieks rakstīja Izraēla ķēniņam, «tad zini, ka es savu kalpu Naāmanu esmu pie tevis sūtījis, lai tu viņu atbrīvotu no spitālības.»
Izraēla ķēniņš saplēsa drānas un iesaucās:
«Vai tad es esmu dievs, ka varu nokaut un atkal dzīvu darīt, ka šis pie manis sūta vīru, lai to atsvabinu no viņa spitālības?»
Viņš nodomāja, ka viltīgais Damaskas valdnieks vienkārši meklē ieganstu kara pieteikšanai Izraēlam. Kamēr ķēniņš uztraucās un nezināja, ko iesākt, Elīss ar sūtni deva valdniekam ziņu, lai tas slimo atsūta pie viņa.
Lepnais sīriešu augstmanis lielas apkalpotāju svītas pavadībā greznos kaujas ratos piebrauca pie pravieša mājas. Bet Elīss neizgāja viņu sagaidīt un pat nepaklanījās viņam, tikai sūtīja savu kalpu, likdams svešajam augstmanim pasacīt, lai tas septiņas reizes ienirst Jordānā, tad viņš izārstēšoties.
Naāmans bija aizvainots līdz dvēseles dziļumiem. Nekad viņam savā mūžā vēl nebija gadījies, ka pret viņu izturētos tik nevērīgi. Turklāt viņam radās aizdomas, ka viss šis padoms ar ieteikumu ienirt Jordānā ir vienkārši izsmiekls. Dusmas vairs nevaldīdams, viņš iesaucās:
«Vai Amana un Farfara, Damaskas upes, nav labākas, ka es tanīs nevarētu mazgāties, lai kļūtu šķīsts?»
Pārskaities viņš uzšāva zirgiem ar pātagu un aizbrauca. Taču apkalpotāji ceļā viņu pārliecināja, ka nenotikšot nekas slikts, ja viņš paklausītu nelaipnā pravieša padomam. Tāpēc karavadonis nogriezās uz Jordānu un septiņas reizes ienira tās ūdenī. Un, ak tavu brīnumu! Spitālība atstājās no viņa, it kā ar roku noņemta, un viņa miesa kļuva tik šķīsta kā jaunpiedzimušam bērnam.