Pateicības pārpilnais Naāmans aizauļoja pie brīnumdarītāja un kā atlīdzību piedāvāja tam zeltu, sudrabu un dārgas drēbes. Kad Elīss nenieka negribēja pieņemt, augstmanis aizgrābtībā iesaucās, ka turpmāk atzīšot vienīgi Jahvi, kurš viņu izdziedinājis. Un izdzirdējis, ka Jahve ir godināms tikai sava paša tēvzemē, lika kalpiem piepildīt vairākus maisus ar zemi un uzkraut tos mugurā diviem zirgēzeļiem. Izkaisīdams atvesto zemi savā dzimtenē uzceltā Jahves altāra priekšā, viņš gribēja ievērot bauslības burtu.
Bet tad vienu brīdi Naāmans sāka bažīties. Kā sava ķēniņa augstmanim viņam taču templī vajadzēs piedalīties sīriešu dievam Rimonam par godu rīkotajā rituālā. Kad viņa kungs un ķēniņš klanīsies Rimonam, arī viņam vajadzēs dziļi noliekties. Tāpēc Naāmans lūdza savu labdari, lai tas jau priekšlaikus viņam piedotu šādu neuzticību Jahvem, un pravietis, atbildot Naāmanam, deva savu svētību, atlaizdams vēl neizdarītos pārkāpumus.
Svešzemnieka sarunu ar pravieti bija noklausījies Elīsa apkalpotājs un nolēma ar viltību sev pievākt kādu nieku no tām bagātībām, kādas viņa kungs ar vieglu roku bija noraidījis. Tāpēc viņš steidzās Naāmanam nopakaļ un, to uz ceļa apturējis, teica, ka pravietis lūdzot vienu talentu sudraba un divas kārtas drānu diviem jaunekļiem, kuri nulc pie viņa ieradušies no Ēfraima kalniem. Sīriešu augstmanis šo lūgumu labprāt izpildīja, viena talenta vietā iedodams pat divus talentus sudraba.
Apkalpotājs noglabāja izkrāptās mantas savās mājās. Taču pravieša priekšā nekas nevarēja palikt noslēpts. Elīss ataicināja vainīgo sava vaiga priekšā un dusmīgā balsī viņam pārmeta, ka tas, ņemdams sudrabu un drēbes, iekārojis arī eļļas kokus un vīna kalnus, sīklopus un liellopus, kalpus un kalpones, un paziņoja viņam: «Tāpēc Naāmana spitālība pielips tev un taviem pēcnācējiem uz mūžīgiem laikiem!» Un tā arī noticis.
AHABA DINASTIJAS BOJĀ EJA.
Izraēla ķēniņš Jorams valdīja divpadsmit gadu. Pēc uzkāpšanas tronī viņš kopā ar Jūdas ķēniņu Jošafatu devās karā pret Moābas ķēniņu Mešu, kurš bija Izraēla vasalis, bet tagad bija atteicies maksāt meslus. Sabiedroto karaspēks ielauzās moābiešu zemē no dienvidiem un viņus sakāva, taču nespēja tos no jauna nospiest pakļautības jūgā.
Drīzumā Damaskas ķēniņš Ben-Hadads ielauzās Izraēlā un apstājās pie Samarijas mūriem. Aplenkums bija ilgstošs, tāpēc pilsētā sākās tāds bads, ka mātes ēda pašas savus bērnus. Par laimi, sīriešu apmetnē izplatījās valodas, ka hetu un ēģiptiešu karaspēks nāk aplenktajiem palīgā. Damaskas ķēniņš steidzīgi atkāpās, un Samarija negaidot izglābās no drausmīgās bojā ejas.
Pēc kāda laika ķēniņš Ben-Hadads grūti saslima. Uzzinājis, ka uz Damaskas pusi nāk Elīss, viņš aizsūtīja pie tā savu augstmani Hazaēlu ar bagātīgām dāvanām un lūdza, lai tas viņu izārstētu.
Elīss uzklausīja Hazaēla vārdus un sāka rūgti raudāt. Kad viņam pajautāja, kāpēc tas raud, pravietis ar skumjām atbildēja:
«Tādēļ, ka es zinu, ko tu ļaunu darīsi Izraēla bērniem; tu nodedzināsi viņu stipri nocietinātās pilis, un tu nogalināsi ar zobenu viņu jaunos vīrus, un viņu bērnus tu satrieksi, un tu uzšķērdīsi viņu grūtās sievas.»
Bet Hazaēls viņam atbildēja:
«Kas tad īsti ir tavs kalps, vai suns, kas tādas varmācības pastrādātu?»
Bet tad pravietis viņam svinīgi pavēstīja:
«Tas kungs man parādīja tevi kā ķēniņu pār Aramu.»
Svētā izraēliešu vīra vārdu iedrošinātais Hazaēls atgriezās pie sava kunga, noslāpēja viņu ar segu un pasludināja sevi par Damaskas ķēniņu.
Jorāms gribēja izmantot valsts apvērsumu Damaskā un ar to saistītās jukas, lai aramiešiem atņemtu Ramotas pilsētu Gileādā, taču vienā no sadursmēm tika ievainots. Tāpēc viņš karaspēka pavēlniecību uzticēja Jehum, bet pats atgriezās Jezreēlā, lai izdziedētu ievainojumus. Tur pie viņa ciemos ieradās Jūdas ķēniņš Ahasja, ar kuru viņam bija draudzīgas attiecības.
Jahvisti Jorāmu neieredzēja kā Ahaba dēlu un zelta teļa pielūdzēju. Pravietis Elīss nolēma izmantot ķēniņa slimību, lai atņemtu viņam troni, Tāpēc Elīss aizsūtīja uz
Ramotu Gileādā savu mācekli, dodams tam uzdevumu par ķēniņu svaidīt karaspēka pavēlnieku Jehu.
Slepenās ceremonijas laikā Elīsa vēstnesis sacīja šos svinīgos vārdus:
«Tā saka tas kungs, Izraēla dievs: es tevi svaidu par ķēniņu pār tā kunga tautu, un tev būs sava kunga Ahaba nams jāsadragā, jo es atriebšu pie Izebeles savu kalpu, praviešu, asinis un visu tā kunga kalpu asinis.»
Kad karaspēks uzzināja par Jehus svaidīšanu, tas vienprātīgi ievēlēja viņu par Izraēla ķēniņu.
Jaunais valdnieks Elīsa uzdevumā tūdaj sēdās kaujas ratos un dumpinieku karapulku priekšgalā traucās uz Jezreēlu. Jorāmam par sazvērestību nekas nebija zināms, tāpēc viņu pārsteidza vēsts, ka Jehus atstājis Ramotu Gileādā un steidzas pie viņa. Ķēniņš nosūtīja pie viņa divus vēstnešus, bet neviens no tiem neatgriezās, jo dumpinieks tos ar spēku aizturēja. Noraizējies par to, ka nav nekādu ziņu, Jorāms kopā ar Jūdas ķēniņu Ahasju personīgi devās pretim sava karaspēka pavēlniekam. Kad viņu sagaidīja dumpinieka zaimi, Jorāms mēģināja bēgt, taču viņu caururba nodevīgā Jehus raidītā bulta, un viņš nedzīvs izvēlās no ratiem. Ahasja tāpat metās bēgt, bet Jehus ievainoja arī viņu. Taču Ahasjam izdevās nokļūt līdz Megidai, kur viņš, asinīm noplūstot, mira. Kalpi ķēniņa mirstīgās atliekas aizveda uz Jeruzalemi un apraka Dāvida kapenēs. Ķēniņiene Izebele saprata, ka pienākusi viņas pēdējā stunda. Apņēmusies cienīgi sagatavoties nāvei, viņa izkrāšļoja seju un sacirtoja matus, bet pēc tam lepni nostājās pils logā. Kad uz ielas parādījās Jehus, ķēniņiene viņu sagaidīja ar zaimiem un izsmieklu. Saniknotais ķēniņa slepkava lika Izebeli izmest pa logu, un sašķaidīto ķermeni vēl samina viņa aizjūga zirgi. Izebele cauru nakti nogulēja uz ielas asins paltī, bet pilī pa to laiku notika sazvērnieku dzīres. Pēc tam Jehus pavēlēja ķēniņieni apglabāt, taču izrādījās, ka suņu bars aprijis viņas miesas un pāri palikušas tikai nožēlojamas paliekas. Tādējādi piepildījās Elīsa pareģojuma otrā puse.