Samarijā dzīvoja septiņdesmit Ahaba dēli. Jehus uzrakstīja vēstuli pilsētas vecajiem, lai tie viņam par savas padevības un paklausības zīmi atsūta Ahaba dēlu galvas. Kad iebiedētie pilsētas iedzīvotāji tās atveda kurvjos saliktas, Jehus pavēlēja galvas sakraut divās grēdās pie pilsētas vārtiem, lai visi varētu pārliecināties par Ahaba nama izdeldēšanu.
Iekams nogalinātā ķēniņa Ahasjas miesas bija atvestas uz Jeruzalemi, četrdesmit divi viņa brāļi, neko nezinādami par notikušo apvērsumu, ieradās viesos pie Jorāma. Jehus tos sagūstīja un lika nokaut pie akas savā mājā.
Atbraucis Samarijā, nežēlīgais uzurpators sarīkoja asiņainu slaktiņu Jorāma piekritējiem, draugiem un amatpersonām. Pēc tam viņš savā galvaspilsētā saaicināja Baāla priesterus no visas Kānaānas, paziņodams tiem, ka sakarā ar savu kronēšanu gribot upurēt viņu dieviem. Taču tā bija viltība. Kad ar priesteriem stāvgrūdām pilns bija viss templis, tiem virsū metās karavīri un ar zobeniem tos apkāva līdz pēdējam vīram. Dievekļa Baāla tēls tika sadauzīts, bet viņa templis apgānīts, pārvēršot to par publisku ateju.
Jahve triumfēja pār kānaāniešu dieviem. Tomēr tā bija uzvara tikai pa pusei, jo Jehus neizskauda zelta teļa kultu, kura centri bija Bēteles un Danas pilsētas. Tas izraisīja sašutumu praviešu vidū, kuri Jehu bija uzcēluši tronī, bet Jahve saskaitās un ļāva Damaskas viltvārža ķēniņam Hazaēlam nesodīti izpostīt visas Izraēla zemes uz austrumiem no Jordānas.
Jehus mira, kad bija valdījis divdesmit astoņus gadus. Izraēla tronī uzkāpa viņa dēls Joahass, kas valdīja sešpadsmit gadus.
ATALIJA — JŪDAS ĶĒNIŅIENE.
Nogalinātā Jūdas ķēniņa Ahasjas māte Atalija bija Izebeles un Ahaba meita, un, tāpat kā māte, arī viņa bija spēcīgas gribas sieviete. Pateicoties Atalijas ietekmei, Baāla kults pakāpeniski guva pārsvaru pār Jahves kultu. Salamana svētnīcā kūpēja altāri svešiem dieviem, un to priesteri un pielūdzēji tur jutās kā savās mājās.
Saņēmusi vēsti par dēla nāvi, Atalija izdarīja asiņainu valsts apvērsumu un pati sagrāba varu savās rokās. Uz troni viņa gāja pāri daudziem līķiem, noslepkavodama visus ķēniņa dzimtas locekļus. Viņa tomēr neiedrošinājās nogalināt Ahasjas māsu Jehošebu, jo tā bija Jahves varenā virspriestera Jojadas sieva.
Jehošeba no pils asins pirts izglāba Ahasjas viengadīgo dēlēnu Joasu un, ķēniņienei nezinot, zēnu paslēpa pie sevis mājā.
Kad Joass bija septiņus gadus vecs, virspriesteris Jo- jada organizēja lielu jahvistu sazvērestību. Vispirms viņš
* vienojās ar visiem karaspēka vadoņiem, pierunādams tos nostāties Joasa pusē. Pēc tam, kā ieganstu izvirzīdams sabata svētīšanu Jeruzalemē, viņš no visas valsts tur sapulcināja Ievītus un apbruņoja tos ar ieročiem no Dāvida arsenāla.
Sazvērējušos pavēlnieku karavīri norunātajā sabata 'dienā ieņēma visu tempļa teritoriju, atbruņoja ķēniņa sardzi un nogalināja ikvienu cilvēku, kurš neaicināts mēģināja iekļūt notikuma vietā. Izdevīgā brīdī Jojada bruņotu Ievītu apsardzībā izveda pagalmā mazo Joasu un kronēja to par ķēniņu. Brīdī, kad zēnam uzlika galvā ķēniņa diadēmu un nosēdināja uz troņa, svētnīca nodrebēja varenos saucienos: «Lai dzīvo ķēniņš!»
Tikai šajā brīdī Atalija pamanīja, ka svētnīcā notiek kas neparasts. Viņa izskrēja no pils un, ieraudzījusi tronī.sēžam kronēto zēnu, izbijusies iesaucās: «Nodevība, nodevība!» Jojada pavēlēja izvest viņu pils zirgu staļļos un ar zobenu nodurt.
Kamēr Joass bija nepilngadīgs, viņa vārdā valdīja virspriesteris Jojada. Pateicoties viņam, atkal triumfēja Jahves piekritēji. Jeruzalemes templi iztīrīja no visām eīk- dievlbas pēdām, Baāla altārus apgāza un viņa priesterus padzina. Tā rezultātā svētnīcas celtne diezgan ievērojami cieta, un šos bojājumus vajadzēja izlabot. Turklāt ilgās nolaidības dēļ un nevērīgi izturoties pret Jahves kultu, tā sienas bija sākušas plaisāt.
Tempļa pārbūve un tā kādreizējās greznības atjaunošana prasīja ievērojamus naudas izdevumus. Ķēniņš Joass izsludināja ziedojumu vākšanu tautā, lai iegūtu vajadzīgos līdzekļus amatnieku apmaksai, kā arī akmens, dzelzs un vara iegādei. Sajā nolūkā pie tempļa vārtiem uzstādīja lielu lādi ar caurumu vākā, pa kuru ticīgie iemeta savus ziedojumus.
Līdzekļus tempļa izbūvei vāca divdesmit trīs gadus, taču nekādi darbi netika uzsākti, jo priesteri piesavinājās visu, ko vien ticīgie bija iemetuši lādē. Galu galā tas ķēniņam apnika, un viņš uzticēja kontroli pār lādi savam rakstvedim. Tagad no turienes izņemtus ziedojumus saskaitīja tikai galma kalpotāja un virspriestera klātbūtnē. Pēc kāda laika beidzot varēja ķerties pie tempļa atjaunošanas.
Virspriesteris Jojada nomira simt trīsdesmit gadu vecumā. Pēc viņa nāves ķēniņš Joass, ietekmīgu augstmaņu spiests, novērsās no Jahves un sāka godināt Baālu.
Kad Jojadas dēls priesteris Zaharja asos vārdos pārmeta valdniekam atkrišanu no ticības, ķēniņš lika viņu nomētāt akmeņiem, aizmirsdams, ka par troni viņš pateicību parādā Zaharjas tēvam.