Jahve nolēma ticības atkritēju sodīt, un drīz vien Jūdā ielauzās Damaskas ķēniņš Hazaēls, izpostīdams zemi un sēdams nāvi iedzīvotāju vidū.
Neveiksmīgie kari izraisīja valstī dziju neapmierinātību. Joass zaudēja tautas atbalstu un piedevām vēl sasirga tā, ka vajadzēja gulēt gultā. To izmantoja Jahves priesteri, kuri viņam nepiedeva Zaharjas nogalināšanu. Viņu vadībā izcēlās galma apvērsums, un slimo ķēniņu nogalināja viņa paša kalpi.
IZRAĒLA PAGRIMŠANA UN BOJĀ EJA.
Jehum bija ļoti sliktas attiecības ar Damaskas ķēniņu Hazaēlu. Kad Asīrijas ķēniņš Salmanasars III uzbruka Damaskai, Jehus nostājās viņa pusē un pat maksāja asīriešu ķēniņam meslus. Taču drīz vien Asīrijai, kuru novājināja iekšējas jukas.un apdraudēja mē- diešu kalnu ciltis, vajadzēja atteikties no savas ekspansijas politikas. Hazaēls izmantoja šo iespēju, lai atriebtos Jehum. Vairākos karagājienos viņš ieņēma teritoriju aiz Jordānas. Pēc Moābas un Pārjordānas zemju zaudēšanas Izraēlam piederošās zemes samazinājās gandrīz par trešo daļu. Ķēniņa Jehus valdīšanas laika beigu posms iezīmējās ar sakāvēm un valsts novājināšanos.
Viņa dēlam Joahasam, kurš valdīja septiņpadsmit gadu, vajadzēja atzīt Damaskas virskundzību. Izraēla karaspēks mitējās pastāvēt. Joahasam bija atļauts turēt tikai gluži niecīgus bruņotos spēkus, kuri sastāvēja no desmit tūkstošiem kājnieku, desmit kaujas ratiem un piecdesmit jātniekiem. Valsts bija pilnīgi neaizsargāta. Ķēniņš Hazaēls krustām un šķērsām to izstaigāja ar savu armiju, ciemos un pilsētās pievākdams visu pārtiku. Izraēla nevarība ļāva viņam uzbrukt filistiešiem un Jūdai. Pēc filistiešu pilsētas Gatas ieņemšanas viņš uzbruka Jeruzalemei. Tomēr, kad Jūdas ķēniņš Joass viņam samaksāja milzu atpirkšanās naudu zeltā un sudrabā, Hazaēls no pilsētas aplenkuma atteicās.
Izraēla tronī nāca Joass. Tas bija krietns karavadonis un valdnieks. Viņa valdīšanas laikā Asīrija atkal uzbruka Damaskai un to smagi sakāva. Joass izmantoja sava nik-
nākā ienaidnieka pašreizējo vājumu un atguva visas zemes, ko savā laikā bija zaudējis viņa tēvs. Pēc tam viņš ielauzās Jūdā, pakļāva to un izlaupīja Jeruzalemi. Nopostījis pilsētas mūrus, viņš uz Jūdas troņa kā savu vasali atstāja Amacju un atgriezās Samarijā.
Damaskas novājināšanās un Asīrijas iekšējās jukas ļāva brīvāk uzelpot visai Kānaānai. Jeroboāma II valdīšanas laikā Izraēla atguvās no sava pagrimuma, un tajā iestājās liels saimniecisks uzplaukums. Zemē atkal valdīja labklājība, kas atgādināja Salamana laikus. No jauna atdzīvojās starptautiskā tirdzniecība un izveidojās plašs turīgo ļaužu slānis. Samarijā notika rosīga celtniecība, un tā kļuva par lielu metropoli.
Sim ārēja spožuma laikmetam tomēr bija savas ēnas puses. Sīko lauku saimniecību vietā stājās lieli zemes īpašumi, ko apstrādāja vergi un bezzemnieki. Tajā pašā laikā, kad niecīgs sabiedrības slānis dzīvoja nedzirdētā bagātībā un izšķērdībā, pauperizētās tautas masas cieta no aizvien sūrāka posta, netaisnībām, korupcijas un spaidiem. Bagātnieki nepazina žēlastību pret nabagajiem, parādu dēļ atņēma tiem personisko brīvību, paaugstināja pārtikas cenas un necilvēciskā kārtā izspieda no tiem visu, lai vien paši varētu dzīvot zaļas dienas. Jeroboāma II kari ar visu savu smagumu gūlās galvenokārt uz tautas masām, kamēr lielie zemes īpašnieki un valsts augstākās amatpersonas sarausa aizvien lielākas bagātības.
Tajā laikā Tekojā, netālu no Betlēmes, dzīvoja jūdu vīrs, vārdā Āmoss. Kā lopkopis viņš visu mūžu bija pavadījis plašajās kalnu augstienēs, pieturēdamies pie skarba un vienkārša dzīves veida, ciešā saskarē ar dabu.
Kādu dienu Āmoss redzēja parādību, ka Jahve viņam uzdod pārveidot pasauli. Tāpēc viņš ņēma rokā gana zizli un devās uz Samariju. Tur sastaptā neķītrību un negantību pasaule viņu satricināja līdz dvēseles dziļumiem. Ar Šausmām viņš nolūkojās uz izkrāsotām sievām, grezni ģērbtiem jaunekļiem, augstmaņiem ar nežēlīgām sirdīm, neizsakāmi lepniem namiem un pilīm, kamēr sirdi viņam kremta posts un pazemojums, kādā dzīvoja vienkāršie ļaudis.
Āmoss nekavējoties steidzās uz Bēteli, kas bija Izraēla reliģiskais centrs. Nostājies pie svētvietas, kurā Mozus dievs tika godināts zelta teļa izskatā, viņš sāka pravietot. Pilsētas iedzīvotāji un no citurienes sanākušie svētceļnieki ar izbrīnu ieklausījās no tāliem kalniem atnākušā gana aizrautīgajos vārdos. Viņš runāja skarbā, neizsmalcinātā, tēliem pārbagātā valodā, pieminēdams debesu putnus, lāčus, lauvas un čūskas. Viņam bija kalnieša šķīstais skatiens un dziļā pārliecība, ka viņš cilvēkiem dara zināmus dieva vārdus. Vīzijās, kurās siseņu bari un debesu uguns liesmas aprija Izraēlu, viņš brīdināja ļaudis, ka Jahve tos sodīs par viņu negantībām.
Amoss allažiņ atgādināja, ka viņš nav pravietis. Un patiesi — šis kalnu gans bija caurcaurēm neparasts cilvēks. Viņš nepiešķīra nozīmi — kā to darīja citi — reliģiskā rituāla ārējo formulu ievērošanai, bet aicināja ļaudis, lai tie neapvaino dievu ar izvirtību, izšķērdību un cietsirdību pret nabagajiem un nevarīgajiem. Tāda mācība vēl nekad nebija dzirdēta no Jahves praviešu mutes.
Savos pasludinājumos Amoss pavēstīja Izraēla un Samarijas bojā eju, tāpēc ka bagātnieki, kuri gulēja ziloņkaula gultās, dzīvoja izvirtušās pārmērībās un aplaistījās ar smaržīgām eļļām, izsūca un cietsirdīgi apspieda nomāktās tautas masas. Bezgala sašutis, viņš tiem uzsauca: