«Uzklausiet šo vēsti jūs, kas nomācat mazturīgo un esat apņēmušies izdeldēt zemes mazos cilvēkus. Jūs, kas sakāt: Kad tad nu jaunais mēness būs pāri, lai mēs varam pārdot labību, un kad būs pagājis sabats, ka varam atvērt labības klētis, samazinot mēru, paaugstinot cenu un viltojot svaru, un lai beidzot mēs varētu iegūt sev par vergiem nabagos par naudu un trūcīgos par pāri kurpju un pelavas pārdot par graudiem.»
Tie bija smagi pārmetumi. Āmoss pārmeta bagātajiem izraēliešiem, ka tie apkrāpj nabagos, pārdodot sliktāku labību mazākā svarā un augstākā cenā, ka parādu un pat apavu pāra dēļ padara cilvēkus par vergiem. Šaustīdams morālo izlaidību un Izraēla sabiedrisko iekārtu, pravietis aizkaitināja augstmaņus un viņu acīs kļuva par bīstamu musinātāju. Virspriesteris Amacja brīdināja ķēniņu Jeroboāmu:
«Amoss kūda Izraēla ļaudis uz dumpi pret tevi; zeme vairs nevar paciest viņa vārdus.»
Pēc ķēniņa pavēles pravieti izsūtīja no Izraēla, lai viņš nemusinātu ļaudis pret apspiedējiem un izsūcējiem.
Pa to laiku, it kā apstiprinot Amosa pravietojumu, Iz- raēlam un Jūdai tuvojās lielas briesmas. Tikusi galā ar iekšējām jukām, Asīrija atspirga no īslaicīgās nevarības. Tronī nāca lielais karotājs Tiglats Pilesars III, kuru dēvēja par Fūlu. Kaut gan viņš uzsāka brutālu iekarošanas politiku, Izraēls neatskārta draudošās briesmas. Valsti novājināja galma apvērsumiun iekšējās jukas. Divi grupējumi, ko bija izveidojuši Ēģiptes un Asīrijas piekritēji, nikni cīnījās savā starpā, radīdami anarhiju Samarijā.
Jeroboāma II dēlu Zaharju pēc sešu mēnešu ilgas valdīšanas nogalināja Salums. Salums savukārt krita no kāda Manahēma rokas. Uzurpators noturējās uz troņa piecus gadus, atbalstīdamies uz Asīrijas varu un piekopdams teroru. Tiglats Pjlesars pirmo reizi iebruka Izraēlā un tās valdnieku pārvērta par savu vasali. Pēc tam, saņēmis tūkstoš talentu sudraba lielu kontribūciju, viņš atgriezās Ninīvē. Manahēms bija savācis šo summu, no katra mantīgāka iedzīvotāja iekasēdams piecdesmit seķeļu sudraba lielu nodevu. Tas izraisīja vispārēju kurnēšanu. Manahēma dēls Pekahja noturējās pie varas tikai divus gadus un krita par upuri sazvērestībai, kuras priekšgalā stāvēja viens no karavadoņiem, vārdā Pekahs. Tādējādi uzvarēja ēģiptiešiem draudzīgais grupējums.
Pekahs uzsāka Asīrijai naidīgu politiku, noslēgdams savienību ar Damaskas ķēniņu Recīnu I. Tomēr abi sabiedrotie jutās pārāk nespēcīgi, lai uzstātos pret Asīriju ar ieročiem rokās. Tāpēc viņi aicināja sev pievienoties arī Jūdu. Bet, Iii kā šis priekšlikums tika noraidīts, viņi nolēma ar varu piespiest Jūdu izveidot vienotu fronti. Jūdas ķēniņš Ahass atradās grūtā situācijā. No ziemeļiem viņam uzbruka divi sabiedrotie, dienvidos — ēdomieši, bet rietumos — filistieši. Cietis sakāvi klajā laukā, viņš patvērās aiz Jeruzalemes mūriem, ko aplenca sīriešu un asī- riešu karaspēks.
Ahass meklēja palīdzību pie Moloha un tam kā dedzināmo upuri uz altāra ziedoja savu mazo dēlēnu. Kad tas tomēr neko nelīdzēja, tad, nevērojot pravieša Jesajas brīdinājumus, viņš lūdza Asīrijas ķēniņa palīdzību. Nosūtīdams ^asīriešu valdniekam kā dāvinājumu visu zeltu un sudraBu, kādu vien bija izdevies savākt svētnīcā un pilī, Ahass savā vēstulē rakstīja: «Es esmu tavs kalps un tavs dēls, nāc šurp un paglāb mani no Aramas ķēniņa un no Izraēla ķēniņa rokas, kas man ir uzbrukuši.»
Tiglats Pilesars III zibenīgā kara gājienā sagrāva Damasku un nogalināja ķēniņu Recīnu, bet pēc tam ielauzās Izr.aēlā. Viņa karavīri smailajās ķiverēs un dzelzs bruņu- kreklos postīja zemi un nogalināja tās iedzīvotājus. Degošo Izraēla pilsētu un ciemu dūmos atskanēja spīdzināto un degošo upuru vaimanas. Iebrucēji izdūra gūstekņiem ncis, nocirta rokas un kājas, uzsēdināja tos uz mietiem mii dzīvus nodīrāja. Pie dzīvības palikušos Asīrijas valdnieks izsūtīja uz Mezopotāmijas vidieni, bet to vietā nometināja daždažādu citu sakauto Āzijas cilšu piederīgos. Visa Izraēla zeme, izņemot pakalnu, uz kura atradās Samarija, kļuva par Asīrijas provinci. Jūda ar Jeruzalemi paglābās, taču kļuva par Asīrijas vasali, un par savu šķietamo neatkarību tai vajadzēja samaksāt ar smagām ikgadējām nodevām.
Samarija bija varens, nepieejams cietoksnis, un asīrieši pat nemēģināja to ieņemt. Ķēniņš Pekahs patvērās tajā ar sava karaspēka paliekām, taču ilgi uz troņa nenoturējās. Tiglata Pilesara kūdīšanas un intrigu rezultātā Asīrijai draudzīgais grupējums izdarīja valsts apvērsumu mi nelaimīgo ķēniņu nogalināja. Varu sagrāba savās rokas sazvērestības vadītājs Hozejs, kurš bija paklausīgs nks Asīrijas valdnieka rokās.
Hozejs vairākus gadus maksāja savam aizbildnim meslus. Pateicoties Ēģiptes intrigām, ar laiku tomēr galvu atkal pacēla asīriešiem naidīgais grupējums un centās pierunāt Hozeju uz dumpi. Hozejs izšķīrās par šo soli, kad Tiglats Pilesars 727. gadā pirms m. ē. nomira un Sīrijā sākās sacelšanās, kas pārņēma arī Samariju.
Tiglata Pilesara pēctecis Salmanasars V tūlīt devās karagājienā pret dumpiniekiem, atklātā laukā sakāva izraēliešus un saņēma gūstā Hozeju, kuru dzglzīs iekaltu aizsūtīja uz Ninīvi. 724. gadā pirms m. ē. viņš aplenca Samariju. Divus gadus vēlāk Salmanasars nomira, savu mērķi nesasniedzis. Tikai Sargons II vēlāk ieņēma un nopostīja Izraēla citadeli.
Sargons II pēc asīriešu paraduma vietējo iedzīvotāju augšējos slāņus izsūtīja uz Asīriju, daļēji uz Hāranas apvidu, daļēji uz Gozanas upes krastiem. Turpretī izpostītajā Izraēla teritorijā viņš nometināja dažādas Arābijas un Babilonijas ciltis. Arī jaunie atnācēji drīz vien sāka pielūgt Jahvi. Tad Asīrijas ķēniņš turp nosūtīja vienu no ebreju priesteriem, lai tas viņiem mācītu Mozus ticības pamatus.