Tādējādi bez vēsts bojā gāja desmit Jēkaba ciltis, bet to vietu aizņēma dažādu tautu sajaukteņi, kurus vēlāk kopējā vārdā sāka dēvēt par samariešiem.
JŪDAS ĶĒNIŅVALSTS LIKTENIS.
Pēc Ahasjas un Cibijas dela Joasa nogalināšanas Jūdas tronī nāca Amacja. Viņš sakāva ēdomiešus Nāves jūras dienvidos un atņēma tiem viņu dievekļu tēlus, ko uzstādīja Jeruzalemes svētnīcas pagalmā. Sā iemesla pēc galvaspilsētā izcēlās jahvistu dumpis. Amacja aizbēga uz Lahišu, kur sazvērnieki viņu nogalināja.
Amacjas dēls Asarja bija spējīgs karavadonis un krietns zemes saimnieks. Atjaunojis labas attiecības ar izraēliešiem, viņš pieveica filistiešus, pārmācīja nemierīgās arābu ciltis un pakļāva sev amoniešus. Nostiprinādams karaspēku un Jeruzalemes nocietinājumus, viņš daudz spēcīgāku padarīja zemes aizsardzību. Pateicoties tam, ka jaunais ķēniņš bija stingrāk savai varai pakļāvis ēdomiešus un nocietinājis Elatas ostu, viņam izdevās atdzīvināt tirdzniecību Sarkanajā jūrā un ievērojami vairot valsts labklājību.
Savas valdīšanas beigu posmā viņam tomēr izcēlās asa ķilda ar priesteriem, jo ķēniņš bija piesavinājies viņu tiesības izdarīt upurēšanu Jahvem. Turklāt ķēniņš saslima ar spitālību, un viņam vajadzēja dzīvot atšķirti Jeruzalemes tuvumā. Priesteri uzvaras priekā pasludināja, ka Jahve ķēniņu šādā veidā sodījis par priesteru tiesību aizskaršanu.
Viņa dēls Jotāms valdīja tikai piecus gadus. Atšķirībā no tēva viņš hija kvēls jahvists, tomēr jūdu zemē bija kupli sazēlis svešu dievekļu, koku un akmeņu kults. Viņa valdīšanas laikā tika noslēgta Izraēla un Damaskas savienība, kura drīz ar ieročiem vērsās pret Jūdu.
Uz troņa nāca viņa dēls Ahass. Sīriešu un izraēliešu savienotā karaspēka ielenkumā viņš — kā mums tas jau zināms — kā dedzināmo upuri ziedoja savu dēlēnu un aicināja palīgā Asīriju. 5ajā laikā savu sludinātāja darbību izvērsa lielais pravietis Jesaja, kurš bija izglītots cilvēks, lielisks runātājs un rakstnieks. Kvēliem vārdiem viņš šaustīja zemē ieviesušos elkdievību, skubināja Jūdas ķēniņvalsti paļauties uz Jahves aizgādību un brīdināja no savienības ar Asīriju. Taču Ahass neuzklausīja svēto vīru un aicināja palīgā draudzīgo aziātu. Sekas tam izrādījās neizsakāmi postošas ne tikai brālīgajai Izraēla zemei, bet arī pašai Jūdai. Svešu karotāju izpostītā zeme nonāca galīgā trūkumā. Pēc meslu samaksāšanas šķietamajam sabiedrotajam templis un ķēniņa pils bija noplicināta. Jūda zaudēja savu neatkarību. Ahass devās uz Ninīvi, lai
atzītu Asīrijas ķēniņa virskundzību. Milzīgā pilsēta ar savām greznajām celtnēm atstāja uz viņu tik lielu iespaidu, ka Ahass kļuva par kvēlu asīriešu dievu pielūdzēju. Jeruzalemes templī Jahves altāri viņš lika nobīdīt sāņus un tā vietā uzcelt altāri svešiem dievekļiem. Dāvida pilsētā modē nāca Asīrijas reliģija un kultūra.
Ķēniņa Hiskijas valdīšanas laikā krita Samarija. Jūdā las atstāja satriecošu iespaidu. Pravietis Jesaja brīdināja tautu no asīriešu briesmām, iesaukdamies:
«Viņu bultas ir asas, un viņu stopi ir stingri uzvilkti; viņu zirgu nagi ir cieti kā klints, un viņu ratu riteņi kā viesulis. Viņu balsu dunoņa ir kā lauvas rūkoņa, tie rūc kā jauni lauvas, kas ņurdēdami sagrābj laupījumu un to aiznes, un nav neviena, kas viņiem to atņemtu!»
Ar apokaliptiski draudīgiem vārdiem viņš skubināja Jūdu atmest svešos dievekļus un atgriezties uz Jahves ceļa. Nosodīja divkosīgos bagātniekus, kuri gavēja un nesa ziedojumus Jeruzalemes templī, bet tajā pašā laikā darīja pāri nabagiem, bāriņiem un bērniem. Pirmo reizi Izraēla vēsturē tika mācīts, ka rituālām ceremonijām nav nekādas nozīmes, ja tās neizdara ar tīru un taisnīgu sirdi.
Pravieša ietekmē ķēniņš Hiskija sāka lielu kampaņu jahvisma atjaunošanai. Viņš iznīcināja jebkāda veida elk- dievību, sagrāva piemiņas akmeņus un nocirta kokus, kurus ļaudis pielūdza pakalnu svētvietās, un lika salauzt pat Mozus uzdevumā izlieto vara čūsku.
Jahvisma reakcija tajā pašā laikā bija Asīrijai mests izaicinājums. Hiskija bija saprātīgs valdnieks un apzinājās, ka agrāk vai vēlāk nāksies ar ieročiem rokā mēroties ar vareno lielvalsti. Tāpēc viņš uzkrāja vērtslietas un ieročus, apmācīja karaspēku un nostiprināja Jeruzalemi, uzceldams ap pilsētu otro mūri un varenus stūra bastionus. Taču vispirmām kārtām viņš parūpējās par galvaspilsētas apgādi ar ūdeni. Sajā nolūkā viņš lika izkalt klintī pazemes kanālu, pa kuru ūdens no Gihonas avota ietecēja tieši pilsētā.
Jeruzalemē šajā laikā risinājās rosīgas diplomātiskas pārrunas. To iznākumā tika noslēgta asīriešiem naidīga savienība, kurā piedalījās Babilonijas ķēniņš Merodahs Baladans, Ēģiptes faraons, kā arī feniķiešu un filistiešu valstiņu ķēniņi.
Sabiedrotie cerēja galvenokārt uz Ēģipti, bet pravietis Jesaja kā izglītots un pasauli redzējis cilvēks zināja, ka
Ēģipti novājinājušas iekšējas jukas. Tāpēc viņš brīdināja ķēniņu Hiskiju nepaļauties uz faraona palīdzību. «Ēģipte nav nekas un nevar nekā palīdzēt!» viņš ar pārmetumu atkārtoja, sarūgtināts par to, ka viņu laikus nav paklausījuši.
Bija tomēr jau pārāk vēlu atkāpties. Drīzumā sacēlās Asīrijas vasaļu valstiņas. Sanheribs zibenīgā ātrumā ieņēma Babilonu,_ apspieda sacelšanos Feniķijā, bet pēc tam vērsās pret Ēģiptes karaspēku, kurš steidzās palīgā saviem sabiedrotajiem. Un tad pareizs izrādījās Jesajas paredzējums. Ekronas tuvumā ēģiptieši tika smagi sakauti un bēga, pamezdami savus sabiedrotos likteņa ziņā.