Sanheribs ieņēma Lahišas cietoksni un izpostīja jūdu zemi, pilsētu un ciemu iedzīvotājus aizvezdams uz Asīriju. Ugunsgrēku un krāsmatu vidū aizstāvējās vienīgi Jeruzaleme. Asīrijas ķēniņš to aplenca un pa divi lāgi — pirmo reizi ar sūtņiem, otro ar rakstveida paziņojumu — uzaicināja Hiskiju padoties. Bet tad atkal uzstājās Jesaja un pamudināja savus ciltsbrāļus pretoties, pravietiskos vārdos pareģodams, ka Jahve sodīs ienaidnieku. Un patiesi — kādu nakti naidnieka apmetnē parādījās eņģelis ar zobenu un nokāva 185 000 asīriešu karavīru. Sanheribs pavēlēja atkāpties un atgriezās Ninīvē. Jeruzaleme bija brīva.
Hiskija valdīja vēl dažus gadus un paguva uzcelt Jūdas valsti no drupām un gruvešiem. Drīz atkal atgriezās labklājība un ļaudis godināja vienīgi Jahvi, kurš viņus paglāba no asīriešu pārspēka. Pravietis Jesaja bija pareizi paredzējis nākotni un tāpēc baudīja lielu cieņu kā ķēniņa galmā, tā arī jūdu tautas visplašākajās masās.
Hiskija dēlam Manasem (687.—642. g. pirms m. ē.), uzkāpjot tronī, bija divpadsmit gadu. Galma kliķe, kura audzināja viņu un viņa vārdā valdīja, sastāvēja no sīkstiem jahvisma ienaidniekiem. Viņu ietekmē ķēniņš atjaunoja svešo dievekļu kultu. Jūdu zemē augstieņu svētvietās atkal pielūdza akmens un koka stabus, Jeruzalemes templī stāvēja asīriešu, kānaāniešu, moābiešu un sidoniešu dievekļu altāri un tēli. Visvairāk godināta tika Aštarte. Svētnīcas pagalmā mitinājās priesterienes, kuras Aštartei par godu nodevās rituālai netiklībai. Bez tam pielūdza vēl sauli, mēnesi un planētas. Pie ieejas svētnīcā uzcēla staļļus, kuros turēja saules dievam veltītus zirgus. Gehinomā Moloham upurēja zīdaiņus, un pats ķēniņš savu dēlu nesa tam par ugunsupuri.
Tajā pašā laikā nikni vajāja Jahves piekritējus. Elkdie- vlbas neprāta pārņemtais Manase aptraipīja sevi ar daudzu nevainīgu upuru asinīm, jo sevišķi nikni vērsdamies pret praviešiem, kuri drosmīgi viņu nosodīja un pareģoja drīzu Jūdas bojā eju. Mocekļa nāvē mira arī sirmais pravietis Jesaja, kuru ar koka zāģi pārzāģēja divās daļās.[16]
Cīnīdamies pret jahvistisko opozīciju, Manase balstījās uz Asīriju un kļuva par tās vasali. Asīrija tolaik atradās savas varenības kalngalos. Tronī bija nācis lielākais Asīrijas ķēniņš Asurbanipals, apgaismots valdnieks, kas skaisti izbūvēja Ninīvi un savā bibliotēkā savāca tūkstošiem ķīļraksta plāksnīšu, kurās bija ietverti pagājušo gadsimtu rakstniecības vislielākie dārgumi.
Ap 652. gadu pirms m. ē. sadumpojās Asurbanipala brālis, Babilonijas gubernators, un tajā pašā laikā sacēlās arī paverdzinātie Asīrijas vasaļi. Uz Manasi krita aizdomas, ka viņš ir vienojies ar dumpiniekiem. Asīriešu karaspēks ielauzās Jūdā un važās iekaltu aizveda viņu uz Ninīvi. Vairākus gadus viņš tur pavadīja pazemes cietumā un drausmīgo pārdzīvojumu iespaidā atkal pievērsās jah- vismam. Atguvis brīvību, Manase atgriezās Jeruzalemē, izdeldēja elkdievību un kā dievu godināja vienīgi Jahvi.
Viņa dēls Amons valdīja tikai divus gadus. Jauneklis bija audzināts svešu dievekļu kulta garā, tāpēc mēģināja atcelt tēva pēdējos pret elkdievību vērstos pasākumus un gāja bojā no jahvistu rokas.
Tronī nāca Josija (640.—609. g. pirms m. ē.). Viņa valdīšanas sestajā gadā Asīriju ķēra briesmīgs trieciens. No Kaukāza kalniem nevaldāmā vilnī lejup plūda skitu mežonīgās ciltis, pārplūdināja Mēdiju un Asīriju, izlauzās cauri Kānaānai, apiedamas Jeruzalemi, un apstājās pie Nīlas. Asīrijas ķēniņš patvērās Ninīvē un tur atrada glābiņu, bet iebrukumā izpostītā valsts nespēja vairs pacelties no pagrimuma, lai gan skiti pēc dažiem gadiem atgriezās savās kalnu mītnēs. Josija izmantoja Asīrijas vājumu un attīstīja rosīgu darbību, lai valstī ieviestu fundamentālas sabiedriskas un reliģiskas reformas. Dzīdamies pēc sabiedrības saliedēšanas, viņš ar bargu nesaudzību izdeldēja svešos kultus un jahvismu padarīja par vienīgo valsts reliģiju. Sajā darbā viņu atbalstīja pravieši Nahums un Cefanija. Viņa valdīšanas trīspadsmitajā gadā galvaspilsētā parādījās dižais pravietis Jeremija, cēlies no priesteru dzimtas, kura bija sākusies jau ar virspriesteri Abjatāru.
Jeremija izturējās labvēlīgi pret ķēniņa reformām, jo tās nolīdzināja ceļu demokrātiskas iekārtas ieviešanai Jūdā. Taču nojauzdams, ka tās ar savu smaili būtībā vērstas pret asīriešu ietekmi, pravietis brīdināja no savienības ar Ēģipti, sacīdams, ka tā novedīšot Jūdu postā un iznīcībā. Savās runās viņš pareģoja ziemeļu tautu iebrukumu un Jeruzalemes nopostīšanu, tāpēc Jeremija galvaspilsētas iedzīvotājos nebijā iecienīts.
Pēc piecdesmit gadu ilgajiem elkdievības laikiem vajadzēja attīrīt Jeruzalemes dievnamu no visām svešu kultu paliekām un atjaunot tās celtnes. Un tad atgadījās notikums, kurš dziļi satrauca visus ticīgos jahvistus. Kādā tempļa nostūrī tika atrasti rituļi ar aizmirstās «bauslības grāmatas» tekstiem.
Virspriesteris Hilkija tos nolasīja satrauktajam Josijam. Tur, starp citu, bija paredzēti bargi sodi tiem, kuri neievēro Mozus noteiktos rituālos priekšrakstus. Lai, rastu skaidrību, pēc padoma griezās pie pravietes Huldas, un viņa apstiprināja teksta autentiskumu, kā arī nomierināja ķēniņu, sacīdama, ka tekstos minētie sodi neattiecoties uz ķēniņu personīgi, ja viņš saglabājis uzticību Jahvem. Atrasto bauslības grāmatu pēc tam svinīgi nolasīja dievnama pagalmā, un ticīgie zvērēja, ka ievēros tajā sniegtos norādījumus.