Kopš šā gadījuma apritēja pāris gadu. Asīrijā sākās jaunas politiskas jukas. Pēc Asurbanipala nāves no asīriešu valsts atdalījās veselas provinces, no ziemeļiem virsū mācās mēdieši, bet no dienvidiem — semītu haldiešu ciltis, kuras ieņēma Babilonu. 612. gadā pirms m. ē. iebrucēji sagrāba un pilnīgi iznīcināja Ninīvi. Asīriešu armijas pavēlnieks ar karaspēka paliekām aizbēga uz Hāranu, kur aizstāvējās līdz pēdējam vīram.
Haldiešu ķēniņš Nabopolasārs par savu galvaspilsētu izvēlējās Babilonu un uz Asīrijas drupām dibināja tā saukto Haldejas jeb Jaunbabilonijas lielvalsti. Tā kā viņš jau bija vecs, tad karaspēka vadību uzticēja savam dēlam Nabuhodonosoram.
Faraons Neho II saprata, cik lielas briesmas no jaunajiem iekarotājiem draud Ēģiptei. Kaut gan viņš visu mūžu bija cīnījies pret asīriešiem, faraons tagad nolēma doties
palīgā bijušajiem ienaidniekiem, kuri Hāranā gatavojās izšķirošai kaujai ar iebrucējiem.
Josija šajā situācijā neizrādījās tālredzīgs politiķis. Vadīdamies no akla naida pret asīriešiem, viņš nolēma aizšķērsot ceļu ēģiptiešu karaspēkam, kurš caur Kānaānu steidzās uz Hāranu. Bet pie Megidas Josija tika sakauts un, ēģiptiešu kareivja bultas cauršauts, krita kaujas laukā. Viņa līķi aizveda uz Jeruzalemi un apbedīja ķēniņu kapenēs. Tronī aicināja viņa dēlu Joahašu.
Faraons pa to laiku pie Hāranas bija smagi sakauts un metās bēgt. Atceļā viņš, nesastapis pretošanos, ielauzās Jeruzalemē, aizveda Joahasu uz Ēģipti, bet Jūdas tronī uzsēdināja sev paklausīgo Joakīmu.
Joakīms pielūdza svešus dievekļus, bet jahvistus vajāja. Viņa valdīšanas laikā noteicēji valstī, protams, bija Ēģiptes piekritēju grupējums, un Jeruzaleme kļuva par Jaun- babilonijas valstij naidīgu intrigu centru.
Pravietis Jeremija fanātiski mīlēja savu tautu, tāpēc noziedzības, korupciju, sabiedriskas netaisnības un politisko aklumu, kas valdīja zemē, izjuta kā personīgu traģēdiju. Tā kā pravietim piemita nosliece uz vientulīgām pārdomām, viņš bieži ieslīga apātijā un izmisumā. Tomēr Jeremija uzstājās ar publiskām runām, lai brīdinātu tautu no bīstamajām sekām, kādas var radīt Babilonijas kolosa kaitināšana. Ar to viņš iemantoja apmāto tautas masu naidu, un tās kādu dienu uzbruka viņam un mēģināja nomētāt ar akmeņiem. Pēdējā brīdī pravieti paglāba tikai ķēniņa karaspēka iejaukšanās.
Joakīms bija pravietim naidīgi noskaņots. Kad Jeremija uzrakstīja savas runas, ķēniņš lika tās tūlīt sadedzināt, jo viņu kaitināja pravieša pareģojums par Jeruzalemes bojā eju. Divus gadus vēlāk pravietis šīs runas no jauna nodiktēja savam sekretāram Baruham.
Faraons Neho pēc pirmās sakāves apbruņojās no jauna, lai atgūtu Sīriju. 605. gadā pirms m. ē. viņš atkal devās * karagājienā pret Babiloniju un izšķīrējā kaujā pie Kar- hemišas vēlreiz tika smagi sakauts. No galīgas iznīcināšanas viņu paglāba tikai tas, ka Nabuhodonosoram, kurš dzinās faraonam pakaļ, saņemot ziņu par sava tēva Nabo- polasāra nāvi, vajadzēja atgriezties Babilonā.
Nabuhodonosors valdīja no 605. līdz 562. gadam pirms m. ē. Pirmajos valdīšanas gados viņš bija aizņemts ar valsts iekšējo jautājumu kārtošanu un tāpēc Jūdu lika mierā. Sakāve pie Karhemišas noveda pie tā, ka ēģiptie
šiem draudzīgais grupējums zaudēja savu ietekmi, un Joakīms maksāja meslus Jaunbabilonijas ķēniņam. Pēc trim gadiem, Ēģiptes un atdzimstošā ēģiptiešiem draudzīgā grupējuma sakūdīts, viņš atteicās to darīt. Tad Nabuhodonosors zibenīgā pārgājienā iebruka Jūdā, ieņēma Jeruzalemi un aizveda gūstā Joakīmu, kurš pēc tam pazuda bez vēsts Mezopotāmijas plašumos.
Uz troņa nāca Joakīma dēls Joahīns. Tā kā arī viņa politika bija Babilonijai naidīga, Nabuhodonosors ieradās ar milzu armiju un aplenca Jeruzalemi. Joahīns — vai nu aiz vīrišķības trūkuma, vai arī gribēdams glābt Jeruzalemi no nopostīšanas — iznāca no pilsētas un brīvprātīgi nodeva sevi ienaidnieka rokās kopā ar māti, sievām, dēliem un galma augstmaņiem. Lai uzvarētāju pielabinātu, viņš tam uzdāvināja visus cēlmetāla traukus un dārglietas, kādas vien pilī un dievnamā bija atrodamas.
Šoreiz Nabuhodonosors bija nepielūdzams. Kopā ar ķēniņa ģimeni viņš aizveda uz Babiloniju septiņus tūkstošus izcilu jūdu vīru un tūkstoš amatnieku. To vidū bija ari pravietis Ecēhiēls.
Joahīns pavadīja ieslodzījumā trīsdesmit septiņus gadus. Viņu atbrīvoja tikai Jaunbabilonijas ķēniņš Evil- Merodehs, taču nelaimīgais jūdu valdnieks vēlējās pēdējos mūža gadus pavadīt trimdā. Babilonas pilī Joahīnam uņ viņa pieciem dēliem ierādīja atsevišķas telpas, tāpat nozīmēja apkalpotājus un piešķīra pārtiku no ķēniņa muižām.
Joahīna vietā Nabuhodonosors par Jūdas ķēniņu iecēla viņa tēvoci Matanju, piešķirdams tam Cedekija vārdu. Tas bija jau pavecs, vājš un aprobežots cilvēks. Drīz vien viņš nokļuva fanātisko Ēģiptes piekritēju ietekmē, un Jūda atkal uzsāka bīstamās intrigas pret Babiloniju. Ēģiptes tronī nāca faraons Psametihs II, uz kuru Babilonijas apspiestās tautas lika lielas cerības. Jeruzalemē notika slepenas apspriedes ar to sūtņiem, bet ielās musinošas runas turēja kūdītāji un fanātiskie jahvisti.
Jeremija bija pārsteigts un izmisis. Viņš skaidri apzinājās, ka neprāši grūž valsti tieši bezdibenī. Viņš bieži uzstājās ļaužu priekšā ar kaislīgām runām, pūlēdamies tos pārliecināt, ka nedrīkst kaitināt Babilonijas milzi. Tāpat viņš brīdināja daudz necerēt uz Ēģiptes palīdzību. «Arī ar Ēģipti tu paliksi kaunā, kā tu paliki kaunā ar Asuru,» pravietis norāja lētticīgos jūdus.